Māstrihta patiesi dod telpu vienkārši staigāt apkārt, priecāties par pilsētu, justies labi tajā, bet galvenokārt jau vakaros vērot zvaigznes pie upes, biku ar Bea arī uzlaist Tumšu nakti, ar skatu pār upi uz apgaismotu baznīc apstājoties laikam, katru vakaru tagad ārā līdz 23iem. Vakar ap to laiku gāju dzert kapučino pagalmā, attapos pie viņa naktī, klausoties lietū un Arvo Pertā. Citus vakarus arī Mālers, Šopēns, Rahmaņinovs, iemiedz pie Yiruma, no rīta Pērs Gints, ai, beidziet, tā taču neizklausās pēc realitātes. Vai tad šī jau nav tā laime, par ko pateicībā ik vakaru raudzīties uz debesīm? Vai tad šī jau nav? Domāju, ka atbilde ir vairāk kā skaidra. |
|
Previous Entry · Add to Memories · Tell A Friend · Next Entry |