Mazliet jātiek vaļā no tā kamola kaklā, reizēm aiz skumjām, reizēm aiz bailēm, reizēm aiz "how long will I love you" harmonijām, bet, protams, ka visvairāk aiz pateicības par šo lielisko dzīvi šeit, Māstrihtā. Šodien biku padzīvošos pa baznīcu i darbiņā, i ārpus tā. Tāpat, aiziet pasēdēt, klusumā. Tas klusums tur ir fantastisks. Beāte jau arī man vakar, kad vērojām Māstrihtas saulrietu pie upes, teica, ka tu nekad neesi viens, jo Dieviņš vienmēr uz tevi skatās. Man liekas, ka arī tā meitene biku zina, ko runā |
|
Previous Entry · Add to Memories · Tell A Friend · Next Entry |