Raudāju Eindhovenas lidostā un arī lidmašīnā, man vienalga, jebkurš raudātu, ieraugot tādus tekstus telefonā.. man neko vairāk arī nevajag, ko vēl vairāk meitenei dzirdēt.. Ziniet, kāda sirreāla sajūta, katru reizi braucot mājās, tas ir tāds kā atskaites punkts Māstrihtā notiekošajam, tāda uzskatāma notiekošā attīstība. Mēģināsim izturēt mēnesi. Tikko sapratu, tas taču ir afigenna ilgs laiks, ne par velti man te dažs labs tik skaisti streso.. tik skaisti, ka aiz laimes jāraud. |
|
Previous Entry · Add to Memories · Tell A Friend · Next Entry |