Runājam te ar manu bijušo par visām tām mīlestības lietām, nolēmām, ka raudāsim uz pleca viens otram siltā vakarā, vecajā kompānijā, Daugavas krastā Latvijā. Tas laikam ir labākais lēmums šim brīdim. Nu nēnē, man te nav, par ko raudāt, tik priecāties kaut vai par satikšanos ar tādu cilvēku vien, visas problēmas rodas no tām stulbajām expectations. Bet kaut kā smuki mācos katru dienu (kad neredzamies, nesatiekamies) to brīvības sajūtu, un ir pat diezgan daudzi brīži, kad izdodas. |
|
Previous Entry · Add to Memories · Tell A Friend · Next Entry |