Uh, uzgāju vecajā dienasgrāmatā:
Mēs visi parasti dzīvojam tā, it kā nāve neattiektos uz mums, it kā tas būtu kaut kāds pārpratums, negadījums. Taču tā nav. Nāve ir tepat. Tās nosacītais pēkšņums ir viena no nāves pašām galvenajām īpašībām ne tāpēc, ka nāve būtu kaut kāds retums, bet gan tāpēc, ka mēs par to nedomājam, nepieļaujam. Tās mānīgais pēkšņums ir arī viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc tik grūti ir būt tai gatavam. Mēs vienmēr domājam, ka nāve - gan pašu, gan tuvāko - ir kaut kur priekšā. Mēs domājam - nāve nāk lēnām kā pavasaris, un mums vēl būs laiks tai tikpat lēnām sagatavoties, vai arī, laikam ejot, mēs paši kaut kā nogatavosimies nāvei kā ābols krišanai. Nekas tāds parasti nenotiek. Parasti notiek otrādi - jo vecāki mēs paliekam un jo pilnāka kļūst mūsu dzīve ar nerealizēto un atmiņām, jo sāpīgāka sāk šķist doma par nāvi. Mums nepatīk par to domāt. Kāda slavena latviešu ārste teikusi, ka vecāku cilvēku nonākšana bērna prātā ir izskaidrojama ar bailēm no nāves. Viņi jūk prātā, lai nebūtu tik bailīgi. Domas aizgaiņāšana ir, iespējams, visizplatītākā prāta darbība attiecībā uz nāvi. Mēs katrs zinām cilvēkus, kas skeptiski novēršas no filozofiem un rakstniekiem, tekstiem, kas runā par nāvi.
Gatavošanās nāvei ir iespējama vienīgi tikmēr, kamēr nāves tuvums nav nojaušams. Kad jūs jau mirstat, tad ir par vēlu. Parasti jūsu apziņa ir lēna un aizmiglota, jūsu dvēsele steidzas uz visām tām vietām, kas cieš. Vai arī viss notiek ļoti ātri. Iespējams, jūs atrodaties spēcīgu medikamentu ietekmē un, pēkšņi ieraugot pie savas gultas visus radiniekus un draugus, nesaprotat - jums ir dzimšanas diena vai tieši otrādi? Jūs varbūt esat spējīgs uz kādu mantru vai īsu lūgsnu, un arī tad, ja esat tam sagatavojies vai jūs kāds vada.
Mēs visi parasti dzīvojam tā, it kā nāve neattiektos uz mums, it kā tas būtu kaut kāds pārpratums, negadījums. Taču tā nav. Nāve ir tepat. Tās nosacītais pēkšņums ir viena no nāves pašām galvenajām īpašībām ne tāpēc, ka nāve būtu kaut kāds retums, bet gan tāpēc, ka mēs par to nedomājam, nepieļaujam. Tās mānīgais pēkšņums ir arī viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc tik grūti ir būt tai gatavam. Mēs vienmēr domājam, ka nāve - gan pašu, gan tuvāko - ir kaut kur priekšā. Mēs domājam - nāve nāk lēnām kā pavasaris, un mums vēl būs laiks tai tikpat lēnām sagatavoties, vai arī, laikam ejot, mēs paši kaut kā nogatavosimies nāvei kā ābols krišanai. Nekas tāds parasti nenotiek. Parasti notiek otrādi - jo vecāki mēs paliekam un jo pilnāka kļūst mūsu dzīve ar nerealizēto un atmiņām, jo sāpīgāka sāk šķist doma par nāvi. Mums nepatīk par to domāt. Kāda slavena latviešu ārste teikusi, ka vecāku cilvēku nonākšana bērna prātā ir izskaidrojama ar bailēm no nāves. Viņi jūk prātā, lai nebūtu tik bailīgi. Domas aizgaiņāšana ir, iespējams, visizplatītākā prāta darbība attiecībā uz nāvi. Mēs katrs zinām cilvēkus, kas skeptiski novēršas no filozofiem un rakstniekiem, tekstiem, kas runā par nāvi.
Gatavošanās nāvei ir iespējama vienīgi tikmēr, kamēr nāves tuvums nav nojaušams. Kad jūs jau mirstat, tad ir par vēlu. Parasti jūsu apziņa ir lēna un aizmiglota, jūsu dvēsele steidzas uz visām tām vietām, kas cieš. Vai arī viss notiek ļoti ātri. Iespējams, jūs atrodaties spēcīgu medikamentu ietekmē un, pēkšņi ieraugot pie savas gultas visus radiniekus un draugus, nesaprotat - jums ir dzimšanas diena vai tieši otrādi? Jūs varbūt esat spējīgs uz kādu mantru vai īsu lūgsnu, un arī tad, ja esat tam sagatavojies vai jūs kāds vada.
Dīvaini, ka daudziem nešķiet acīmredzami, ka nav iespējams domāt par cilvēki, dzīvi, likteni, prieku, laimi, pasauli utt., nedomājot par nāvi. Kas gan vēl varētu būt mūsu labākais sabiedrotais, ja ne nāve, domājot par dzīvi? Partneris savas situācijas sapratnei. Es patiesi būtu gatavs teikt, ka nevēlēšanās domāt par nāvi ir nevēlēšanās domāt vispār.
Jurģis Liepnieks tā teicis. Mīļie. KĀDA TĀ IR TAISNĪBA.