Kas tas par tādu fenomenu, ka, runājot ar draugiem par tev aktuālām tēmām (atceļot vakardienas čiepstēšanu, ka negribu neko tur ar kādu runāt, no sērijas, tāpat neko jaunu nepateiks.. ja ne jaunu, tad vismaz - nu taču saprotat, ka sarunas ar domubiedriem dara tikai labu!), tu aizdedzies par savu ideju tik ļoti, ka visiem kļūst skaidrs - nu tak jāiet, jāmēģina, bet, kad atkal esi nonācis vienatnē, sākās visādas blakusdomas un nevajadzīgas čakarēšanās, jau pieminētā mistiskā atbildība mūzikas priekšā. Bet kurš liek no tās atteikties?
Siltumnīcas efekts pamazām mazinās tikai pēc pāris reālajā dzīvē pavadītajiem gadiem, pašlaik cīnos ar labvēlīgas augsnes ieviešanu jauno ideju dārziņā un regulāru laistīšanu (šīs motivējošās sarunas) tieši tām puķēm, kuras līdz šim tikušas mazliet pamestas novārtā jeb drīzāk - it kā ievērotas, bet tā, pa acu galam, sak, ko nu tur.
Adaptācija reālajā pasaulē saucas. Kad padomā par nākotnes perspektīvām, protams, nezinot pilnīgi neko, pat ne to, kas notiks rīt, saproti, ka ir tas redzesloks mazliet jāpaplašina.
Siltumnīcas efekts pamazām mazinās tikai pēc pāris reālajā dzīvē pavadītajiem gadiem, pašlaik cīnos ar labvēlīgas augsnes ieviešanu jauno ideju dārziņā un regulāru laistīšanu (šīs motivējošās sarunas) tieši tām puķēm, kuras līdz šim tikušas mazliet pamestas novārtā jeb drīzāk - it kā ievērotas, bet tā, pa acu galam, sak, ko nu tur.
Adaptācija reālajā pasaulē saucas. Kad padomā par nākotnes perspektīvām, protams, nezinot pilnīgi neko, pat ne to, kas notiks rīt, saproti, ka ir tas redzesloks mazliet jāpaplašina.