Viens nu gan: pēc šīm nedēļām un šitā visa jaunības sviestiņa saprotu, ka ir taču jaunība. Un tas nozīmē tikai to, ka viss vēl ir priekšā. Un atgriezties šajos divos pēdējo mēnešos gribas tā, maksimāli brīvi. Un Māstrihtā tā brīvi nemaz nav grūti. Jo es saku, tā pilsēta iedvesmo skatīties debesīs, nevis kašāties ar knābi pa zemi. |
|
Previous Entry · Add to Memories · Tell A Friend · Next Entry |