Nevar attapties no pagājušās nedēļas, visas sarunas ar Eiženiju, meistarklases, aizvakar ieraksts, vakar koncerts, un abas esam vienisprātis: visvairāk šajā laikā darbu un paliekošu rezultātu ieguldījis tieši viņš. Tāpēc jau arī jāraud. Aiz neziņas par tālāko. Un par to, ka tādi cilvēki ir varbūt 1 no 1000. Šorīt pavadīju Eiženiju un pārdesmit minūtes pirms aizbraukšanas tad nu arī negaidīti izkristalizējās tālākais plāns. Varbūt arī tāpēc viņai vajadzēja atbraukt. Lai beidzot tak ir, ar ko normāli parunāt* Learn the patience. *parunāt - tas ir tad, kad sarunbiedrs tev pretī ir staigājoša pieredze, nevis jaunības naivums un spriešana pa mākoņiem |
|
Previous Entry · Add to Memories · Tell A Friend · Next Entry |