Vakar izgājām ar Julie, tādu kafijdraudzenes potenciāla studijbiedreni uz vecpilsētu iedzert mohito un pasvinēt vasaras sākumu, viņas bakalaura nodošanu un mūsu studiju gada beigas. Situācijas ar A dēļ joprojām gribētos nelīst no alas ārā, gandrīz jau atteicu, bet beigās piespiedos iziet. Saprotu, ka skaistā vasarā ar tās vakariem pastāvīgi grimt savās eksistenciālo zemestrīču sekās būtu mulkīgi. Īpaši, ja tas konkrēto situāciju neatrisina. Runājot ar studijbiedriem, saprotu, ka neesmu viena pasaulē ar problēmām, īpaši mākslinieciskajām. Eksistenciālās ir tā, ka tur joprojām jūtos viena un nesaprasta, nevis tāpēc, ka itin visi cilvēki būtu stulbi, bet tāpēc, ka vācieši un jebkurš audzis komfortā to ar labāko gribu un inteliģenci nevar iedomāties. Ja tāda labākā griba vispār ir. Reti kuram gribas iedziļināties otra problēmās. Man likās, ka A gribējās, mums bija pat mentālās sesijas, kurās labi gāja, bet aizvakar viņa pateica, ka nevar ielīst manā psiholoģijā :( Lielāku diplomātiski slēptu bezinteresi grūti minēt kā piemēru.
Tik tālu nu nonācu un vispār pēdējās dienās izkristalizējas, ka būs vien jāmeklē tie viduvējie darbi. Nevis bezmērka depresīvai bezperspektīvai eksistencei, bet tramplīnam uz sirdslietu un to, ko studēju - skatuvi.
Tik tālu nu nonācu un vispār pēdējās dienās izkristalizējas, ka būs vien jāmeklē tie viduvējie darbi. Nevis bezmērka depresīvai bezperspektīvai eksistencei, bet tramplīnam uz sirdslietu un to, ko studēju - skatuvi.
Parunājām ar Madaru savas trīs stundiņas, ļoti novērtēju, ka uzklausa manas gaitas jau kopš 14 gadu vecuma. Uz iepriekš aprakstīto situāciju ar A viņa pat bija manā pusē (šeit nav pušu, bet tā vieglāk izteikt), hmm, ka mani vajagot pieņemt un tā esot krīze, nevis tikai mana vaina, un A manu outburst uztvērusi par personīgu. Mani.Vajagot.Pieņemt. PAR ŠIEM VĀRDIEM VIEN IR VĒRTS EKSISTĒT