Ja man iepriekš likās, ka A ir ar mani grūti (ne visu laiku, bet atkārtojošos mirkļos, kad nesanāk dziedāšana, līdz ar to dzīve, tās perspektīva, eksistence un visas pamatlietas ar to saistītās), tad vakar viņa to pateica skaidri. Zeme, atveries. Arī ja pēc tam izrunājies, katrs strīds izārda attiecības, kā agrāk teica Priede. No otras puses, katram ir tiesības reizēm justies tā, kā viņš jūtas un to neslēpt, īpasi, ja spiediens ir liels,
bet tā sajūta, ka tev nav neviena, kas tevī būs tā ieinteresēts kā tavi vecāki, un katru reizi tu ceri, ka tomēŗ būs, ir signāli, ka būs, pat ir daudz ko tev otrs cilvēks dod,
(Maša ir ļoti sevi pierādījusi pēdējā laikā)
bet līdz galam tāpat tevi saprot vai vismaz līdz galam pieņem tikai tie, kas jau ir kapā. Ikdienā dzīvot var, bet ik pēc pāris mēnešiem kāds it kā sīkums izraisa pilnīgu zemes saļodzīšanos zem kājām un es neesmu tad tas vieglākais cilvēks. Tu ar mani vari būt debesīs, bet tāpat arī dziļākajā ellē. Kurš to grib. Vai ir kāds, kurš to patiesi gribēs? Nu tā, kā ārprātīgi mīlošie vīri - ģimenes cilvēki grib, kas ir uzreiz nākamais līmenis aiz vecākiem, kuri pieņems tevi visu.
Bija tā, ka jau atnākot pie A, jutu, ka kkā nav. Neraisās sarunas tik brīvi, smiekli tādi uzspēlēti, nu mazums kas cilvēkam, jūtīgam māksliniekam arī var būt sliktās dienas. Manas violetās pukes nedaudz iepriecināja, bet nu nebija tāds flows kā ir parasti, kad viena otrai ar prieku 'brūkam' virsū par visādām iespējamām tēmām un ir tā foršā, pozitīvā atmosfēŗa - tāda, kad tu esi cilvēka kompānijā, ar kuru ļoti labi saproties. Man par cik viņa ne tuvu nav vienaldzīga, es arī mirkļa tensionā metu ārā stulbus komentus, bet nekas neliecināja par vētru. Pēc stundas, STUNDAS ņemšanās ar pāris toņiem, kur pa vidu jau izbesījos, ņēmos, ka nesanāk, likās, ka kaut kā pārlaidīsim. Tad vienā brīdī, pati nezinu, kāpēc, bija sajūta, ka esmu nesaprasta, nu tas vēl tā, bet ka neko nafig nevar sakarīgi nodziedāt, pateicu - man nav prieka un vēlmes. Man nesanāk. Uz to A pailgi klusējot atteica, ka viņai arī nav vēlmes, viņa cenšās, dara, viņai nevajag šo skābumu *vāciski saka skābu, latviski varbūt teiktu rūgumpodu. Jutu, ka zeme saškobās. Kaut ko sāku stostīties, ne jau ka viņa ir vainīga, bet es pati ar sevi netieku galā utt., bet nu viņa jau bija aizvērusies. Un aizvainota. Es saprotu. Pasaules vadošo opernamu dīva dod man bezmaksas nodarbības, jo man ticot, un es tā. Maša teica, ka es garām rīkojos un nenovērtēju. Sieva minēja, ka saprot mani, jo jebkurš būtu manā situācijā sastresojies un nevar stāvēt kā sālsstabs, ja emocijas rit. Es saprotu abas puses. Nu kā, kā man palikt uzticīgai sev, bet vienlaikus, tā darot, nesačakarē attiecības ar to cilvēku, kas rūp. Vienreiz dzīvē man tā bija. Pēc gada ilgas vēstures ar M, kur visādi gāja, pacēlu 2017.gada vasarā cepuri - tip, es esmu par labu šim, tu mani nesaproti un čakarē man dzīvi. Tā bija nelaimīgākā vasara manā dzīvē. Joprojām noskurinos, to atceroties. KĀ būt laimīgam un uzticīgam sev vienlaikus? Kā paturēt savā lokā cilvēkus, ja ir nosliece uz dziļiem depresīviem momentiem, uz kuriem nevienam nav vēlmes? Saprotami, man arī droši vien nebūtu.
KĀ. Kā noformulēt vispār to visu, kas darās iekšā un tik ļoti brīžiem noslogo, kā visa pasaule uz pleciem būtu. Tajos brīžos liekas, ka nekas labs nekad tevi negaida, priekšā ir tikai tumsa un katrs, kurš mēģina iestastīt pretējo, melo, gan sev, gan apkārtējiem.