2 naktī, 3,5h ceļš no darba, mute sausa jau runāt par šejienes vilcieniem, noraudājusies. Da pofig būtu par vilcieniem. Mīlestība.. vientulība.. neskaidrība.. spēku zudumi regulāri.. ziniet, kā ir, kad raudi un tam otram, nu jā, varbūt ir žēlums, bet nekas vairāk.. kad tu indē dzīvi visiem un arī sev ar savām bezpalīdzīgajām dusmām.. kad nevari braukt mājās, jo tādu nav, nav arī cilvēku, pie kā aiziet ar cerību uz sapratni, visiem savas dzīves, otrās pusītes, vecāki, bērni, es te viena uz kkādu karjeru eju. Dziesmu svētkus kā pielipusi pie datora skatījos, nesaprotu, kas tas ir.. visu laiku tak normāli dzīvoju, stāstot sev, ka saknes nav svarīgas, lai tādējādi atvieglinātu dzīvi. Es joprojām nevaru sevi atrast un pieņemt. |
Ak, mīļā klabe, te vienmēr var ienākt un vismaz daļēji censties izlikt sirdi.. Šodien bija tāda klaigāšana ka visa trīsstāvīgā māja dzirdēja. Saprotiet, ka nevienu neinteresē tās emocijas, tā jau ir, es tur varu izstiepties, sarauties, nu negrib cilvēks. NEGRIB. Regulārs mazohisms, vienlaicīgi pateicība, viss kišmišā |