Viņam ir cita. Tāpat uz Spāniju uz nedēļu nebrauc, mani neņemot līdzi. To uzzināju šorīt. Vakar bija tā, ka pēdējās dienās prātā/melnrakstos iznēsāto (daļējo) atvadu vēstuli -sapratu, ka ir jānosūta. It kā justu. Pārrakstīju līdz 3:30 no rīta ar roku un plkst. 4:00 ņēmu taksi, lai brauktu uz Bonnas centru, kur ir vienīgā pastkastīte, kuru iztukšo svētdienās. Man vienkārši vajadzēja to aizsūtīt uzreiz. Šorīt ar jaunajām ziņām tas objektīvi apstiprinājās. Es varu vnk tāpat, kaut kur mākoņos klīstot, peldēt viņam apkārt, būt, kad viņam ievajagas, cerēt arī, ka viņš būs (viņš ir labs-viņš būtu, arī šorīt vēlreiz piedāvāja palīdzību pārvākties), bet, ja jāraud līdz elpas trūkumam par neatgrieztu mīlestību, es nevaru. nu un tā tālāk, utjp. |
Ir jāņem šī biedējošā pauze. Arī pārvākšos pati kaut kā, rokas-kājas-galva taču ir. Sirds nav, bet to mantu grūstīšanas procesā arī diži nevajag. Šorīta saruna bija kļūda. Nafig zvanīt, ja nevari neraudāt. Gribēju, lai vēstule nāk riktīgi negaidīti, kā tad. No šī emociju buma varēja izvairīties, no otras puses- kāpēc gan.Tāpat mums nekas nebūs un ne jau viena raudāšanas reize vairāk/mazāk, kaut ko mainītu. Pilnīgs apdullums. Kaut kāds zaudējums gaisā, ko vienkārši atsakies pieņemt. Kaut kā pat līdzīgi kā pagājušajā vasarā. pozitīvais: ārā ir skaists, silts laiks un varu sēdēt ārā Annabergas dabā pēdējās dieniņas. Kā tur saka - izbaudi? |