Principā viņš ir bijis mans tuvākais jau vēl pirms tam, kad spēru kāju pār Vācijas slieksni. Kad vēl pirms braukšanas Latvijā pagājušajā vasarā kkā mēģināju sevi likt kopā, izrādījās, ka nekas nebija jāliek - uzradās viņš! Jauna figūra, jaunā valstī, gribēja mani pat no lidostas savākt, jau no pirmās sekundes uz šīs zemes man bija kāds, kurš soli pa solim kļuva par reāli tuvāko. Varēju vienmēr raudāt uz pleca, vienmēr rakstīt, vienmēr bija ziņa telefonā, kāds, kurš uztraucas, vai pēc koncerta esmu nokļuvusi mājās, lieliska figūra-jauna mīlestība, lai nesēdētu kapos, bet tip ietu uz priekšu, papildus iedvesma, gan kā cilvēkam, gan sievietei.. Visas olas bija/ir vienā groziņā- draugs, boyfriends, tēvs, atbalsts, uzticības persona, utt. Zinu, ka nepareizi. Jo tagad, kad viss brūk un man negribas vairs dzīvot, liekas, ka esmu atpakaļ laikā, pagājušajā vasarā, kad likās, ka viss sabrucis un viss jāsāk no sākuma. Es zinu tikai to, ka neko nezinu, Sokrāts, un zinu arī, ka varbūt, lai arī šis nav tas piemērotākais brīdis, kad beigt šo visu (ja visu daru pati, tad pārvākšanās uz Ķelni notiek 2x, jo ievākties jaunajā dzīvoklī var tikai augusta vidū, bet no Bonnas jābūt ārā jau 31.07, bezmaz brauc pati ar vilcieniem divreiz/trīsreiz, lai paņemtu visas somas, pa vidu viesnīca, atkal ar mantām uz kopmītni, tad guli uz grīdas istabā, kur nav mēbeļu, vismaz tikai 5 dienas, paldies, ka tūlīt projekts Austrijā 4.-13. augustam, vēl vienu nakti uz grīdas, un tad jau ar visiem koferiem uz jauno dzīvesvietu). Jā, ļoti. Laikam šis ir tas trakākais, bet labākais brīdis, kad teikt ardievas. Vai ieturēt pauzi. Atcerēties, kā ir, kad VISS uz tevis paša. Man tā, ja godīgi, nekad nav bijis. Bija tētis, tagad - viņš.. Johaidī. |