2016. - pilnīgi visa brukšanas un jukšanas gads, bez jebkādas sajēgas, kā būt tālāk, atkratījos uz Vāciju, jo palikt LV vienkārši vairs nebija variants. Es nespēju pa viena pa Rīgas ielām pastaigāt, uzturēties atmiņās. Patiesībā man vajadzēja kādus pusgadu normāli atiet irms kaut kur braukšanas, lai taču vispār varu pamācīties un normāli funkcionēt, bet nē, viens mēnesis bez-apjēgas Kuldīgā un bija jāskrien uz jaunu valsti. Kāds brīnums, ka novembris noslimots, kāds brīnums, ka nav miega, kāds brīnums, ja neesi ticis ar sevi galā, un vispār ja tevī dzīvo divi mazi aizvainoti bērni, bet tavs pienākums šajā pasaulē ir būt pieaugušā ādā. Kā man gribas mīlestību
Vēl, ar Mirabelu, manu nekad nebijušo vecāko māsu un tuvāko draudzeni, caur stundām whatsapp psiholoģijas seansiem (es nesaprotu, kā viņa vēl pie manis turās) interesanti bija saprast, ka joprojām esi tas pats sīcis, ap kuru pasaulei vajadzētu griezties. Sasodīts, man bērnībā nebija uzmanības deficīta, tieši otrādi.. a kā tagad, no kurienes tās visas brūces, kas sulo, un kā tās pie ķirbja normāli sadziedēt? Nujā, es bērēs neraudāju, šeit smoku asarās. Ko iesākt ar to eksistenciālo vientulību? Mūzika? Jā. Palīdzība citiem? Jā, pie iespējas!
Ceru, ka neesmu par vecu sākt visu no sākuma
Ar papirosu izkūp dzīve gaisā
Ak mana nolādētā kā lai tevi glābj
