| |
| |
|
Patiesībā es visu ļoti labi zinu - es nevingrinos pietiekami, es nezinu, kas tas ir par misunderstandingu manas dzīves laikā izveidojies, ka dziedāšanai jau nevajag tik daudz vingrināšanās - nujā, jo vienmēr kaut ko nolasu no lapas, kad vajag, vienmēr izeju uz šarmu, dabu, intuīciju, muzikalitāti, mīlestību uz mūziku, bet sasodīts, ir jābūt arī tehnikai. Kā es varu sagaidīt, ka nospēlēšu 40minūšu klavierprogrammu uz 10, ja nevingrināšos? Vingrinājos un nospēlēju, vēl tagad mutes ir vaļā. Nu kā man var tik ļoti pietrūkt intelektuālo resursu, ka es sagaidu, ka dabūšu darbu vadošajos pasaules kolektīvos, ja es NEVINGRINOS? Un ja pārāk esmu pakļāvusies Rietumeiropas izlutinošajam pozitīvismam? Viss. Ir kaut kas jāmaina. Šodien, caur asarām, TAGAD. Jo reāli nekā neloģiska neizdevušamies auditionā tiešām nav. Skrēju šodien sāpošu kaklu viena pati vakarā pa mežu tumsā ar "Aicinājumu" austiņās Un ziniet, kas varētu būt vēl sliktāk? Ka manis te nebūtu. Ka es visu nogrieztu, vēl nesākušos, sēdētu jau tagad bērnudārzā Latvijā un stāvētu pie plīts, paralēli auklējot mazo. Nē, es neko nesaku, nekas nav slikti, un viss ir labi, ja vien cilvēks ir laimīgs, bet mana laime..laikam ir tieši tā, vienai, ārzemēs, sitoties, un patiesībā īstā sišanās ir sākusies tikai šogad. Bet vai kas ir par gŗūtu, ja tu seko savam sapnim, ko? Lai cik klišejiski tas arī nebūtu? AIIIIIIIIII |
|
