Vot tas gan ir viens ārprāts, tas aizvainojums, jau no bērnības, jau no mīlestībām, aizvainojums kā dabiskais stāvoklis Atbilde uz visu būtu, tikt vaļā |
Nupat ir tā, ka es patiesi nezinu, uz kuru pusi griezties, veidojot tā sauktos nākotnes un attīstības plānus Un tieši tagad, kad tā attīstība būtu visvairāk nepieciešama... |
Tomēr cilvēkam traumas neizraisa ārējā vide, kā dzīvniekiem - cilvēks pats sev ir baisākā trauma. Nekas cits mūs tā netraumē kā pašu pārdzīvojumi - attiecības, kas eksistē mūsos, pašu radītie priekšstati par pasauli, iedomātie tēli, ar kuriem komunicējam. Tātad mūsu adekvātums attiecībā uz apkārtējo pasauli ir ierobežots. Līdz ar to, ikvienam no mums neiroze stāv uz sliekšņa. Njā, ne velti vislabāk ir gājis, kad esmu ieņēmusi pasīvo pozitīvismu, izvēloties neiespringt |