Carpe · Diem

Kā gribās mieru, šoreiz kaut vai tikai fizisko,
tie pagājušā pavasara trankvilizatori tomēr visu balansu sačakarējuši

Cik ļoti tomēr apkārtējie atspoguļo to, kas ir mūsos pašos, reizēm pat paliek baisi, cik trāpīgi viss, kas man besī citos, ir atpazīts manī pašā

Bija tāda lieta, ka mēnesi nekomunicēju ar L, tad sarakstīju garu e-pastu, laikam jau pieklājības pēc atbildēja, tad sakaifojos un sarakstīju vēl viskautko, un nu piespiedu bezkomunikācija atkal, ziniet, nē, reizēm viss ir ok, dzīvojot te ar sevi reizēm jūtos ļoti labi, sava rutīna, savs laika plānojums, bet reizēm, īpaši, kad uznāk tās lēkmjveidīgās panikas sajūtas, pat ne tik ļoti garīgi, cik fiziski, tad gan gribētos pie viena ieritināties un paslēpties, sasodīts, bet nevar, neko nevar, tiec vien galā pati
Ne pavisam pati, man ir tētis un Priede, un vēl pāris radiņi, savējie, ar kuriem tikpat kā nekomunicēju, un viņi ir vislielākā bagātība, nevis kaut kādi sirds/dzīveslauzēji holandieši