Carpe · Diem

Rīt izlaidums, droši vien atcerēšos to ar nenormālajiem +37°C un notecējušu make-up, bezmaz ej bikini savu bakalaura diplomu savākt
Un vispār gaidu to papīra mirkli, ceremoniju un tradīciju, pofig, ka citi nāk botās (stulbā rietumeiropa), es būšu uhhh, jo tomēr tas ir tāds skaists pieturas punkts,
un protams, viena no pēdējām reizēm paspīdēt
viņam

Es biju plānojusi runāt ar viņu vien īsi pirms aizbraukšanas uz Latviju 13.jūlijā, taču dzīve ieviesa savas korekcijas, un kā lai atkal netic tam, ka ir kāds augšā, kurš zina labāk un kuram perfekts timings nav sveša lieta.
Biju jau gatava beidzot gāzt ārā, cik smagi viss ir noritējis un ka braucu prom vien viņa dēļ, vopšem raudāt un kliegt, beidzot izteikt, kā sāp,
taču tad man smuki sakārtoja galvu, un vispār viss aizgāja kaut kā tā.. šausmīgi skaisti atkal, viens otra rokās raudot, apskaujoties, viss tik mierīgi, bez kliegšanas, viņa rokām slaukot manas asaras un glaudot matus,
"Tu atradīsi savu mīlestību, tev viss būs labi", teicu ES viņam, paijājot viņa plecu un tajā brīdī jūtoties tik neizsakāmi stiprāka un lielāka... kaut es biju tā, kura bija, kad zemāk jau vairs nav kur...
Tad vēl atzinos mīlestībā, pilnīgi negaidīti, un tā.
Māstrihta neapšaubāmi ir devusi skaistākos mirkļus dzīvē. Skaistākās tikšanās un skaistākās atvadas,
bet mīļie,
ja te ir tā,
kas tad vēl būs priekšā?

Skaitu dienas, cik vēl skaisto mirkļu palikuši.. viena pēc otras tikšanās nepielūdzami beidzās,
protams, ka es negribu nekur braukt un viņu atstāt, un atstāt sevi...ar apziņu, ka nebūs vairs vakariņu, nebūs TĀ vīrieša 5 minūšu attālumā,
runāju te ar latviešiem, Egitu un Agri, cik traki te gājis, ar kartona kastēm galda vietā un burgeru gaļu,
un iekšēji milzīgi kaunējos, ka esmu nenovērtējusi, kā mani te viens baroja
un ka vispāŗ man ir bijis tāds L!!!