Carpe · Diem

Lasu ierakstus no pagājušā gada pavasara/vasaras,
es nesaprotu, kur viens cilvēks var būt tik stulbs, ka šitā visu tagad izčakarēt... nepārejošs kamols kaklā...

"Attapos pie viņa, klausoties lietū un Arvo Pertā. Citus vakarus arī Mālers, Šopēns, Rahmaņinovs, iemiedz pie Yiruma, no rīta Pērs Gints,
ai, beidziet, tā taču neizklausās pēc realitātes.
Vai tad šī jau nav tā laime, par ko pateicībā ik vakaru raudzīties uz debesīm?
Vai tad šī jau nav?"

Bija. BIJA. Nu nafig vajadzēja visu sačakarēt.
Tās visskaudrākās asaras ir par paša stulbumu.