Carpe · Diem

Es teikšu, kā ir: es dzīvoju starp milzīgu, milzīgu prieku un pateicību, ka esmu šeit, Māstrihtā, ka teju sāksies jaunais mācību gads, ka nākamgad beigšu šejienes konservatoriju, ka man ir skaists jumts virs galvas un rozes pagalmā, ka varu vakaros iet staigāt uz upi un skatīties tumšās debesīs, ka ir kāds, par kuru TĀ domāt un TĀ vēlēties, lai viņš savā dzīvē atkal atrastu laimi,
un starp reizēm drausmīgu paranoju. Nu tā, ka, šķiet, jāmirst nost aiz neziņas par nākotni un cik ļoti sāpēs, ja tomēr būs lemts lūzt.
Tādos brīžos uzlieku ausīs visus tos law of attraction, kaut šodien - turpceļā uz Vāciju jāraud, bet atpakaļceļā ausīs "I am that, I am",
mēģinu ar sevi strādāt,
ai, patiesībā viss ir tik ideāli,
bet reizēm vienkārši pārņem ārkārtīgas bailes

Man ir tik fantastiskas draudzenes. Ja saskaitītu tās stundas, kuras šajā laikā esmu pavadījusi skypā, sanāktu vairākas dienas un naktis. Mums visām pirmsskolas laiks un vēl ir vaļa šitā sēdēt.
Savukārt ar Beāti klausāmies Berlīnes filharmoniķu sezonas atklāšanu live, vakaros pastaigājamies pa pilsētu, apspriežot krievu komponistu unikalitāti.
KĀ tev, meitene, vēl pietrūkst?

Skaidrs, protams, KĀ.

Es vienkārši gribētu, lai viss atrisinās. Galvenais, ka nesenais domu un sarunu laiks ir bijis tik produktīvs,
ka pat ir kļuvis skaidrs,
KĀ.
Tagad tikai...
KĀ?

Un ja vēl kādam būtu patiesa nojausma, CIK ļoti....