| |
| |
|
Mazliet jātiek vaļā no tā kamola kaklā, reizēm aiz skumjām, reizēm aiz bailēm, reizēm aiz "how long will I love you" harmonijām, bet, protams, ka visvairāk aiz pateicības par šo lielisko dzīvi šeit, Māstrihtā. Šodien biku padzīvošos pa baznīcu i darbiņā, i ārpus tā. Tāpat, aiziet pasēdēt, klusumā. Tas klusums tur ir fantastisks. Beāte jau arī man vakar, kad vērojām Māstrihtas saulrietu pie upes, teica, ka tu nekad neesi viens, jo Dieviņš vienmēr uz tevi skatās. Man liekas, ka arī tā meitene biku zina, ko runā |
|
| |
|
Ļoti esam ar Anastasiju J. sadraudzējušās pēdējā mēneša laikā LV. Jau tā, ka tagad pa skype pāris stundas mierīgi. Un bieži man nekas cits neatliek, kā atkal tā atzinīgā lūpu kustība par meitenes atziņām un SAPRATNI par to, kas notiek ar mani, bet, galvenokārt, ar Viņu. Un kā tad īsti būt, ja jūties viens... pat, ja neesi (Bea taču pareizi teica!), bet tu brīžiem/brīžiem bieži vienalga jūties. Pēc trim dienām pilnīgā viņa paspārnē loģiski, ka es jūtos. Cik labi, ka tev ir draugi, ar kuriem var runāt |
|
| |
| |
|
Skumji, ļoti skumji uz šo brīdi, pati te savā nodabā leju asaras, bet pasmaidīju par ieraudzīto ceļvedi, kā dzert vienam un raudāt: "After you've purchased your poison, get dressed for the occasion. The trick is to just not give a shit. As long as you don't care, that's all that matters. Fucking go ahead, it's your God-given right." :) |
|
| |
