 | |
|
Vakardienu, pēdējo dienu Māstrihtā šogad, pavadījām, traucoties pa Beļģijas pakalnu ainavām, mašīnā Beneath your beautiful (kā, nu kā viņš vienmēr zina manas mīļākās skaņas, neko nejautājot..?), vējš matos, pārpasaulīga laime, tāda, ka jāslēpj, šonakt neaizgāju mājās. Es nevaru aprakstīt |
|
| |
|
Es tikko iebraucu Māstrihtā, visas tās somas, paunas, nokratījusies pa Beļģiju, bet kaut kāda savāda laime gaisā un nesavaldāms smaids, tiklīdz iznākot no stacijas pilsētā.. Šodien ar savu vienu somiņu dodos uz mēnesi mājās. Viena maza somiņa, un prātā, sirdī viss šis gads, tikko pagājis, kaut kas neticams, laimes asaras, noliku svecītes baznīcā.. mīļie cilvēki, brīnumi notiek. Tikai ticiet. Esiet pateicīgi par visu. Priecājieties, un prieks nāks pie jums. Dzīve ir tikai viena. |
|
| |
| |
| |
| |
|
Esmu Rīgā, atkal sajūta, ka nav būts prom, aizgāju tāpat, viena pati, līdz Swedbankai - Daugavai, pa parku pastaigāju, sazinājos ar pāris tuviem draugiem, nu mēģināsim kaut kā izbaudīt. |
|
| |
|
Raudāju Eindhovenas lidostā un arī lidmašīnā, man vienalga, jebkurš raudātu, ieraugot tādus tekstus telefonā.. man neko vairāk arī nevajag, ko vēl vairāk meitenei dzirdēt.. Ziniet, kāda sirreāla sajūta, katru reizi braucot mājās, tas ir tāds kā atskaites punkts Māstrihtā notiekošajam, tāda uzskatāma notiekošā attīstība. Mēģināsim izturēt mēnesi. Tikko sapratu, tas taču ir afigenna ilgs laiks, ne par velti man te dažs labs tik skaisti streso.. tik skaisti, ka aiz laimes jāraud. |
|
