Carpe · Diem

Nu tad beidzot tas notiek. Beidzot gribās mājās. Pēc 9 mēnešiem.
Jau kurā nakts vidū dodos no viņa,
mazliet no šī visa ir jāatpūšas.
Un arī no kosmētikas un vīna, kaut tie, kā ziemā rakstīju, ir tie, kas reizēm valda pār pasauli,
man pa to mēnesi Latvijā nekur nevajadzēs valdīt, vienīgi būt mājās. Vienkārši būt. Vienkārši atpūsties, paspēlēt klavieri, pasportot, pasauļoties, satikt savas meitenes (pietrūkst, un pat ļoti), distancēties, savākties nākamajam gadam. Atbraukt atpakaļ divkārši spilgti.
Nupat patiešām sāk gribēties mājās uz brīdi.

Lesson nr 1:
You don't need anyone.
/30 Rock/

Nē, jaunībā nesaprot, jaunībā gribas IEGŪT un PATURĒT un tikai ar gadiem saproti, ka PATURĒT nevar neko! Pamēģini paturēt laiku! Pamēģini paturēt skūpstu! Skatienu... nevar! Tāpēc baudi! Un baudot paturi!
- par dzīves baudīšanu es klausos no pieauguša cilvēka, nevis no jaunajām kolēģēm (kas būtu loģiskāk).
Njā. Es nezinu, ko es darītu bez tiem pāris pieaugušajiem savā dzīvē. Principā tāds jaunības bezceris.
Ziniet, kāda ir viena no lielākajām cerībām nākamajam mācību gadam? Aizpildīt tukšās vietas. Un zinu, ka dzīve aizpilda. Nekas nekad nepaliek tukšs.

Apskatieties taču šo ierakstu, 2013. gada 2. jūnijā.