Jūs nevarat iedomāties, kāda ir domu plašuma atšķirība, komunicējot ar LV un ārzemēs studējošajiem. Tas redzesloks, kas nāk no ārzemju izgl. sistēmām, ir f.a.n.t.a.s.t.i.s.k.s. Jo, pirmkārt, tie cilvēki tiek mācīti domāt, un otrkārt, domāt plašāk. Esmu lidojumā tajās pāris reizes gadā (!), kad no ārzemēm atbrauc kāda draudzene, un beidzot var ar kādu daudzmaz savā vecumā arī parunāt*
Esmu pilnīgi pārliecināta, ka ar izglītību līdz augstākajai mūsu valstī viss ir pilnīgā kārtībā, par mūzikas vidusskolām nerunājot - ar tur iegūtajām zināšanām pietiek vai visai dzīvei, jebkurā valstī vai kontinentā ar mūsu sistēmu būsi tur topā. Bet augstākā ir viena liela, liela vilšanās. Sēdēju nesen 2. kursā mūzikas vēsturē, vairs neko neredzošām acīm, nedzirdošām ausīm un domāju, kāpēc tāds riņķa dancis, ka atkal jāmācās ir tieši tas pats, ko es jau zinu? Mocarts, Bēthovens, Bahs - tās ir vērtības, par kurām pārliecinājos jau iepriekšējos 13 gadus. Atnāku uz augstskolu - tas pats. Kaut gan ir taču tik, tik, tik daudz kas vēl cits pasaulē, par ko šeit nekad nestāstīs un vispār nekad neiedomāsies stāstīt. Un muzikologu, pedagogu, u.c. iestājeksāmenos nudien nav jāzina visas tēmas, jāatreferē visi komponisti, cik tad var ņemties ap mehānisko atmiņu vien. Drīzāk ir jājautā, ko tu dzirdi mūzikā un jāskatās uz pašu galveno - ko tu vispār dzirdi un redzi.
No redzošiem un dzirdošiem studentiem veidojas redzoši un dzirdoši cilvēki. Savukārt redzoši un dzirdoši cilvēki tālāk veido valsti.
Mēs katrs jēdzienu "laiks", protams, uztveram individuāli, bet dzīve nudien nav tik gara un laikietilpīga, lai vēl vispār veltītu kaut rindiņu šai visai nejēdzībai.
Man vienkārši sāk palikt ļoti, ļoti žēl sava laika. Un saka taču, ka tas ir vienīgais, ko cilvēks nevar atgūt. Jo vairāk.
Jo vairāk.
*Parunāt - es dzirdu, tu dzirdi, viņš viņa dzird, mēs dzirdam, jūs dzirdat, viņi viņas dzird
un
redz
un
jūt.
