Galvā pilnīgs tukšums. Un tā jau no vakardienas vakara piedevām sāp. Redz, ka tukšums ar var sāpēt. Padzīvojos pa rpivas sienām, iestājekši un tā, mīļi man tur daži cilvēki, patiešām. Pasniedzēji, protams. Vēl bijusī klavieru skolotāja, ar tekstu "Bet, protams, ka tev jābrauc projām!" Un tagad tukšums tāds.. nu TĀDS.. un mazliet baiļu pirms visa. |
Visvairāk bail no lidostas momenta. Tu atstāj aiz sevis skumju savu tuvāko, triecies kaut kur pilnīgi ellē ratā.. uz to brīdi šķiet, ka nafig vajag. Nafig ir īstais vārds. Bet, ja jau tik tālu esi nonācis, tātad - vajag taču. Vai ne? (domīgs skats uz debesīm) |
Success is a state of mind. If you want success, start thinking of yourself as a success. |
Sirreāli, 2010. gadā pēdējās nedēļās pirms izbraukšanas no LV klausījos to pašu, ko šodien, 2013. gadā, pēdējās nedēļās pirms izbraukšanas no LV. Vecais, labais Eet, piemēram. Tikai tagad - tik daudz kas nācis klāt, tik daudz kas pagājis, visi šitie gadi, kaut kāds dzīvs trakums, bet labākais vēl tikai priekšā. |
Laikam vienkārši ir tāda tendence iet uz priekšu... Kāpēc vienreiz nevar iemācīties uzreiz pateikt "nē", ja jūti, ka nekas tevi vairs nesaista ar bijušiem cilvēkiem tavā dzīvē? Nu, ka nav, un viss. Nav. Izsmelts.
Neviens pie tā nav vainīgs, tā vienkārši notiek. |
Ko es daru? Neko īpašu, uzlieku fonā Brian Eno , un pateicos par to, kas man ir. Iesaku jebkuram. Tas patiešām ved tālu. Sasodīts, pagājušā gada nogalē kaut kā uztrāpīju uz izslavēto/pelto "The Secret", nekad tā īpaši nebiju ticējusi kaut kādam domu spēkam, likās, domā vai nedomā, tāpat notiek tā, kā notiek. Bet, sasodīts 2, vajadzēja sākt ar pateicību. Un kas šogad? Un VISS šogad. Viss šogad notiek pareizā virzienā. |
Nē, nu labi, vēl, protams, ir Instrumenti , kas tepat, iekš LV ir ņemami nopietni. Vienīgie, toties kādi.. lieliski. |
Šodienas birumu noslēgsim vienīgi ar likumsakarību tādu, ka: mūzika - laikam jau tā vienīgā patiesā mīlestība un sakarīgākais padomdevējs. |