Izbaudu un tiecos pēc komunikācijas ar vecākiem cilvēkiem, jo viņu pieredzes segums runā pats par sevi un nav nekāda kaitinoša, virspusēja jaunības naivuma. Cilvēki, kuri var pateikt "es zinu, kā tu jūties", "pats esmu gājis tam cauri", zina, ko ieteikt, kā rīkoties, kuri vienkārši ir šeit mazliet ilgāk, kā es. Mans ideālais draugu loks sastāvētu no vismaz 10 gadus vecākiem kadriem par mani, bet, tas laikam kārtējo reizi ir tik neparasti, ka, labi, nolaižamies - vismaz 3 gadus vecāki par mani. Jau skolas laikā man daudz labāk patika komunicēt ar pasniedzējiem, nevis vienaudžiem - lai cik dažreiz interesanti būtu arī ar viņiem, vienmēr bija tas viens līmenis, kuram pāri netikt, kad - nevarēju runāt par tēmām, kas lec pāri viņu vecumam. Vienmēr bija tā robeža, aiz kuras, zināju un pieredzēju, ka nav vērts nemaz lekt.
Njā.
Njā.