 | |
|
Un atkal klāt ir tas laiks gadā, kad siltos vakaros kaifā staigāju pa pilsētu, eju mājas pāri Akmens tiltam ar skaistu mūziku ausīs un šķiet, ka dzīve ir tik, tik, tik sasodīti foršs un jēdzīgs pasākums. Šādos mirkļos liekas, ka esmu iemācījusies dabūt to reibumu no tās, nevis no vīna. "Piedošana ir kā skaņdarba klusā kulminācija" |
|
| |
|
Mēs varētu runāt par 20. gadsimtam raksturīgo mūzikas stilistiku vai baroka mūzikas retoriskajām figūrām, mēs apspriestu eiro ieviešanas Latvijā plusus un mīnusus un analizētu Latvijas fiskālo politiku un progresīvā nodokļa ieviešanas nepieciešamību, mēs, labsajūtā atgūlušies šūpuļtīklā, malkojot vīnu, siltā vasaras naktī klausītos Ēriku Satī un apbrīnotu viņam raksturīgo fantastisko vienkāršību un domas skaidrību, bet kas tāds vienā personā nav iespējams, taču nav iespējams..? |
|
| |
|
M: "Ilon, kā tev šķiet, vai es esmu normāla?" Sēžam kafejnīcā, nezinu, kur likt skatienu, nervozi virpinu savu rozā svārku maliņu, paskatos uz draudzeni, novēršos, atkal paskatos, atkal novēršos, goda vārds, nezinu, vai atkal jāmēģina piesegt patiesību ar kaut kādiem "par un ap", domās nospļaujos un atbildu viņai: I: "NĒ." Mēs ar viņu labi saprotamies. |
|
| |
|
Ar zemes dzīvi nekas nebeidzas. Citādi nebūtu jēgas. Citādi nekam nebūtu jēgas. /Dace Priede jeb.. mana mīļā Priede/ |
|
