Kad 95% neredz un 5% redz, ir ļoti patīkama sajūta, ka tomēr pastāv tie 5%. Ka ir tie domubiedri, ka ir tā izpratne. Vakar pirms gulētiešanas izdomāju - līdzīgā frekvence. Cilvēki, kuri ierauga to pašu, redz apmēram tāpat, kā tu - tie ir cilvēki, kas dzīvo tavā frekvencē. Vispār.. kopš tomēr, vismaz pagaidām pateicu "nē" citām dzīves sfērām, nāk atpakaļ jauno domu momenti, kuras pirms gulētiešanas, tuvu miega stāvoklim, pierakstīt. Vai arī pa dienu jau atkal iešaujas prātā visādi smuki vārdu salikumi, piezīmītes pierakstiem, kāda rindiņa dzejas utt. Tā man pēdējo reizi bija laikam.. vidusskolā. Laikam tajā līdz šim mūzikas visaugstākajā punktā. Vai tiešām viss iet uz to, ka eju tajā virzienā atpakaļ? Gaidu, ļoti gaidu, kur dzīve aizvedīs tālāk. |