Carpe · Diem

Reizēm ir tā, ka tu pamosties nakts vidū, vairāk uz rīta pusi, celties kauns, jo smieklīgi agri, un tad nu to pusotru stundu, ko esi pamodies, izdomā un apdomā bezmaz visu dzīvi. Domas, sākot no tā, ka viss pašam-viss pašam, beidzot ar pilnīgi absurdām un arī ne tik absurdām vēlmēm, kuras gribētos īstenot un ar pārdomām - a ko es darīšu tad un tad.
Pēc tam tu esi baigi atvieglots, ka aizmiedz un tās visas domas beigušās. Jo pēc idejas jēgas nav nekādas. Ir vienkārši jāsaprot, ko tu gribi no dzīves. Un jākoncentrējas uz labo, šķēršļu vietā saskatot iespējas. Kad cilvēki saka - "jājā, visi tikai tos veiksmes stāstus stāsta, neviens nestāsta par tiem, kuri tur no Vācijas kājām nāk mājās, utt.", gribas teikt - un malači, ka stāsta! Kāda velna pēc jākoncentrējas uz slikto? Kur tas ved, kāda tam jēga? Kur ir kāds cilvēks, kurš tā dzīvē tālu ticis un ir patiešām laimīgs?
Es pilnīgi pati apstulbstu no šādām runām, jo vienmēr esmu bijusi vispirms pesimiste un tikai tad varbūt-kaut kad vēlāk-visticamāk-arī-nē optimiste.

Bet kaut kā tas einstellungs mainās. It īpaši pēdējā laikā.
Un es neteiktu, ka uz nepareizo pusi.

P.S. Un kurš jums lika braukt uz Vāciju bez elementāras skanošā rezerves mājupceļa gadījumā? :)

"Nekad nav par vēlu izvēlēties ko darīt citādāk un tādējādi likt iecerētajam tomēr notikt. (piebilde - nu ne jau 22 gados!) Tas daudziem ir acīmredzami jau tāpat, taču dažkārt ir jāpasaka to skaļi: "Es radīšu sev labāku nākotni, sākumā radot labāku sevi." Šis mirklis ir jauns sākums. Žēloties par izšķērdēto laiku un zaudētajām iespējām nav jēgas - tās atgriezt atpakaļ patiešām ir par vēlu. Tava nākotne ir tūlītēja - ņem to savās rokās un veido. Ja ceļā sastopi barjeru un tev ir jāizlemj, vai apsēsties turpat un gaidīt, kad barjera pazudīs vai arī domāt risinājumus ceļa turpināšanai, vienmēr izvēlies otro variantu. Domā, strādā un kāp šķēršļiem pāri, ja tas nepieciešams. Liec pamatus savai labākajai nākotnei!"

Jau tūkstoškārt pierādās - uzticies tikai tiem, kuriem vari uzticēties. Ģeniāli, vai ne?
Par saviem plāniem ja kādam stāsti, tad tikai tuvākajiem.
Ja vispār kaut ko dzīvē plāno - KUŠ. Protams, dalies ar to, kas ar Tevi notiek, bet - tad, kad tas jau ir noticis, un tu zini, ka tas nav izmaināms.
Ir ļoti svētīgi saprast - kuri ir šie cilvēki, kuriem vari stāstīt, zinot, ka nepieliks priekšā kāju.
Jāsaka paldies augstskolai - tikai šādu dažu tur sastaptu cilvēku dēļ var teikt: "Pamest šo augstskolu tiešām būtu neprāts" (vakara pērle :D).