Cik ļoti šorīt, pēdējā rītā mājās, tuvākā dēļ pārdzīvoju,
zinu,
tik ļoti šovakar Māstrihtā būšu laimīga.
Tā ir vienmēr, vienmēr tajā pēdējā dienā visas tās nopūtas, 'varbūt atbrauksi uz Lieldienām..' (nu uz kādām Lieldienām, man jau tā šī nedēļa vien šķiet kā nāvīgi atņemts laiks turienei... un ir palikuši tikai četri, četri mēneši!!), vientulības apjausma, viss, viss.. too much to handle. Reizēm es domāju, ka manā vecumā un dzīves posmā, kad man ir tikai jāskrien, jādara un jālido, varētu iztikt bez šādiem atkritieniem uz zemes, par šo visu vispār vēl nevajadzētu pat nojaust.
zinu,
tik ļoti šovakar Māstrihtā būšu laimīga.
Tā ir vienmēr, vienmēr tajā pēdējā dienā visas tās nopūtas, 'varbūt atbrauksi uz Lieldienām..' (nu uz kādām Lieldienām, man jau tā šī nedēļa vien šķiet kā nāvīgi atņemts laiks turienei... un ir palikuši tikai četri, četri mēneši!!), vientulības apjausma, viss, viss.. too much to handle. Reizēm es domāju, ka manā vecumā un dzīves posmā, kad man ir tikai jāskrien, jādara un jālido, varētu iztikt bez šādiem atkritieniem uz zemes, par šo visu vispār vēl nevajadzētu pat nojaust.