Māstrihtā viss tik neticami notiek, ka tiešām miegs šķiet kā laiks, kurš tev ir atņemts no skaistās dzīves, pa kuru laiku tur gulēt, skatos tagad no malas, dziedu savus koncertus, izguļos, jo esmu Amsterdamā un vienkārši n.e.t.i.c.u. Pat negribas neko daudz, tikai pateicībā dziedāt, ne komunicēt, neko, tāpēc varbūt mazliet uz to LV vajag aizbraukt, pabūt starp tiem dažiem savējiem, pašai papraktizēties, lielāko daļu laika tāpat pavadīšu rpivā, dziedot un spēlējot (pavasara brīvdienas). Man pat neko daudz vairāk nevajag, kā jau ir bijis, man jau pietiek ar to, jau tā ir daudz vairāk, nekā vispār kādreiz varēju sapņot (bet sapņoju jau gan, visu ziemu vakara rozā debesīs vai uz mēnesi raugoties, vai vizuļojošā upē no burvīgiem Maas tiltiem), es patiešām neticu, ka tas viss strādā. |
|
Previous Entry · Add to Memories · Tell A Friend · Next Entry |