Tāda laime, katru reizi, kad ienāc pa Māstrihtas konservatorijas durvīm, tev ir kāds, kurš ar tevi grib parunāt; tur ir tavi draugi; tur ir Theo-mūsu lieliskais portier, kurš visu konservatoriju tur kopā kā ģimeni un ar kuru vienmēr var kopā izsmieties un izraudāties; tur apkārt klejojošs viņš, no sajūtas vien, ka viņš tur ir, jau vien var lidot; jaunu horizontu meklējumi; siltums; lieliskā, mājīgā ierakstu studija ar logu sienas vietā un apkārt plūstošo upi un kokos dziedošiem putniem; kāpnes uz parku, kur no augšpuses var redzēt to pašu upi, tikai no citas puses, kur spīd saule un ir viegla paēna uz soliņiem zem kokiem, kur visur laimes sajūta ir TIK, tik klātesoša... bail pat domāt, kā būs pavasarī.. I miss it already. |
|
Previous Entry · Add to Memories · Tell A Friend · Next Entry |