Ironiski, ka pirms pāris nedēļām rakstīju uz Bergenu Norvēģijā. Vācieši mani bija nokaitinājuši, tad nu likās - nu i nafig, braukšu pie norvēģiem - mana mīļākā dziedātāja nāk no Norvēģijas, vidusskolā esot, man piedāvāja braukt uz Oslo, uzskatu norvēģu valodu par skaistāko un melodiskāko valodu pasaulē.. tādu visādu neracionālu iemeslu uzskaitījumu varētu turpināt un turpināt. Vakardien korī paziņo - mums viesi no Bergenas. Sakritība nevājākā. Šodien pačatoju ar profesorēm, jau domāju - nu tad tak jāsūta pieteikums.
Pēc pāris minūtēm izlasu e-pastu - vācieši tomēr likuši par sevi manīt.
Vācieši. Pie tam ziemeļvācieši. Sasodīts, ne tur kalnu, ne kā :)
Zato tuvāka un ērtāka satiksme.
Kādreiz mūžā taču ir jābūt arī racionālai.
Pēc pāris minūtēm izlasu e-pastu - vācieši tomēr likuši par sevi manīt.
Vācieši. Pie tam ziemeļvācieši. Sasodīts, ne tur kalnu, ne kā :)
Zato tuvāka un ērtāka satiksme.
Kādreiz mūžā taču ir jābūt arī racionālai.
Mēnešiem pilnīgs klusums, un tad vienā dienā viss, arī jaunā dziedāšana, sagāžās virsū kā sniegs no jumta. Tu ej, un sniegs tev vienkārši uzkrīt virsū. Viss blāķis reizē.
Ir tā dzīve reizēm dīvaina. Bet sen jau bija laiks pierast.