Carpe · Diem

Da nu jopcik, vajadzēja jau laikam pa tām klavierēm dzīvē tomēr iet.
Forši jau ira, ka visi sajūsmā par to, ka/kā spēlēju klavieres (pavadīju vienu super vokālisti). Redzot manu "emmm" sejā, protams, piemetinot "singing was good as well",
bet nu johaidī,
vai tiešām trīs mēnešu darbam ir jābeidzas kaut kur kakla rajonā, galīgi sastresojušamies un uz skatuves galīgi ne tuvu tā, kā klasē?
Kas tā ir par mūžīgu lietu, ka čakarējas tieši dziedāšana, nevis klavīres?
Bet labais ir, ka visi šite viens otru baigi atbalsta. Un neviens, protams, netic, ka klasē bijis daudz labāk.
Sūdīgi tikai, ka pats zini savu limitu.
Nolāpīts perfekcionisms, drausmīga paškritika, neko ne īsti izbaudīt, nekā, un, kad tev pirmais, ko pasaka, ir - cik tu skaista!, tu automātiski saisti to ar "nujā, značit nepatika, kā dziedu",
kaut kāda tipiska austrumeiropa.
Kāpēc tik detalizēts ieraksts? Tāpēc, ka tā bija pirmā uzstāšanās šeit, svarīgi šoreiz tomēr visi viedokļi, jo vairāk tāpēc, ka vispār neticami, ka tik tālu nu ir nonākts. Ka šeit. Mūzikas augstskolā starp normāliem mūziķiem, kaut kur ellē ratā prom no Latvijas atkal,
un ka šoreiz, atšķirībā no pagājušās reizes,
it feels really good.