Jā, tieši tā. Kad lidoju no Milānas, lidmašīnu sāka kratīt. Ne jau kā īpaši, nu, kā jau mēdz būt tajās turbulencēs, un es jau esmu daudz lidojusi un pieradusi, un nekad nebaidos. Un šoreiz arī nebaidījos. Bet pieķēru, ka nākusi klāt vēl kāda izjūta, nelāgāka par nebaidīšanos. Man bija vienalga, vai tā lidmašīna kritīs vai nekritīs. Es pat paguvu izdomāt visādas domas. Par to, ka labāk tā, nekā ar vēzi, lēnītēm. Un ka patiesībā manis nevienam tā ilgi nepietrūks. Nē, nu pat ja arī pietrūks, puikam, piemēram, vai Pogai, tad tik un tā - pieradīs taču. Un iztiks. Normāli iztiks. Vai ne?

(Reply to this)