Gandrīz vienmēr, kad tu dodies uz kādu svarīgu tikšanos, turklāt uz tādu, kad neierasties vienkārši nevar, tu nonāc dīvainas izvēles priekšā. No vienas puses, pieklājīgi būtu atnākt laicīgi, tas ir skaidrs, ka nokavēt nebūtu pieklājīgi. Taču, no otras puses, ierodoties pārāk agri, tu riskē nostādīt neveiklā situācijā to otru cilvēku, nu, it kā sanāk, ka tu aizrādi viņam... Maskavā šīs izjūtas ir īpaši spēcīgas, tu taču neesi pieradis pie šiem attālumiem un sastrēgumiem, tev visu laiku šķiet, ka vari kaut ko nepaspēt. Un beigu beigās tu stāvi norunātajā vietā kaut kādā modīgā Sky-bārā un esi par ātru, tu izej uz mansarda terases, gaidi cilvēku, ar kuru ir norunāta intervija, vēro no augšas Maskavas rudenīgi laiskos bulvārus, kaut kādus skārdniekus, kas atlaidušies pīppauzei uz tuvējā teātra jumta. Un tad tu saproti, ka viņš atnāks tieši laikā, ka viss notiks tieši tā, kā tam vajadzētu notikt. Un viņš pat ir iekārtojis tā, lai tu nejustos vainīgs, viņam tik un tā te būtu bijis jānāk, pēc trim stundām apakšā ir izrāde un mums ir tieši tik daudz laika, lai uzsmēķētu, paēstu un parunātu. Mēs sākam runāt par to, ka, lūk, viņa romāns Krekls ir pārtulkots latviski un tagad iznāks Rīgā. Jocīgi, viņš saka, bet vai tad nevarēja visi, kas gribēja, izlasīt krieviski? Varēja, nē, nu ir, protams, cilvēki, kas krieviski nelasa, tas skaidrs. Vispār jau tas ir svarīgs kultūras akts, viņš saka, kā jebkurš tulkojums. Jā, es piekrītu, taču nav šaubu – latviešu lasītājam romāns būs saprotams, kaut arī visa tā Maskavas atmosfēra ir tāda kā eksotika. Jā, nu, protams, tur ir daudz detaļu, saka Griškovecs, rakstot romānu, tas bija svarīgi, taču mērķis nebija eksotika. Bet kāds bija mērķis? Mērķis bija samierināt provinci un galvaspilsētu. Vismaz Krievijā šīs pretrunas ir ļoti spēcīgas.

( Te vairāk no sarunas ar Griškovecu )