Jaunas anekdotes

Sistēma
Rakstnieks Edmunds Frīdvalds reiz nolēma kļūt par ebreju. Aizgāja pie rabīna Nātana Barkāna un teica: „Vai pie jums te... nu, par ebreju?” Rabīns izvilka draudīga paskata Maizes Griežamo Ierīci un teica: „Jā, ar šo te mēs jebkuru varam pataisīt par ebreju. Redzi, pa vienu pusi nāk iekšā latvieši, krievi, čigāni, bet pa otru pusi nāk ārā ebreji. Joprojām gribi?” Frīdvalds neko neatbildēja. „Nu, izlem, kurā pusē tu gribi – šajā vai tajā?” rabīns sāka zaudēt pacietību. Frīdvalds neko neatbildēja un turpināja kā apburts lūkoties uz mirdzošo asmeni.

Līgums
Jaunais dzejnieks Marts Pujats un jaunais dzejnieks Reinis Tukišs reiz nolēma kļūt par gejiem. „Tā,” teica Tukišs, „vispirms mums vajadzētu dzīvot kopā.” „Labi,” piekrita Pujats. „Tad mums vajadzētu visādas jocīgas drēbes,” turpināja Tukišs. „Nav problēmu,” piekrita Pujats. „Varētu arī vispār pa pliko,” sprieda Tukišs. „Lieliski,” piekrita Pujats. „Visur iesim kopā, sēdēsim kafejnīcās un runāsim par Literatūru.” „Labi, labi,” Pujats sāka zaudēt pacietību. „Un nekādu meiteņu,” pabeidza uzskaitījumu Tukišs. „Kā? Nekādu?” Pujata balsī parādījās piepešas bailes. „Nē,” kā ar nazi nogrieza Tukišs.

Rinda
Reiz Ojārs Vācietis nolēma kļūt par Normālu Padomju Dzejnieku un rakstīt normālus padomju dzejoļus. Viņš aizgāja pie Rakstnieku Savienības partijas sekretāra, Kura Uzvārdu Neviens Neatceras, un teica: „Paklau, es vairs tā nevaru. Apnicis balansēt starp tautas sirdsapziņu un partijas konjunktūru. Dod man skaidrus norādījumus, kādus dzejoļus rakstīt, gribu kļūt par Normālu Padomju Dzejnieku.” Partijas sekretārs, Kura Uzvārdu Neviens Neatceras, skumji pašūpoja galvu un teica: „Dot skaidrus norādījumus, es, protams, varu. Tas man, vai zini, kā divus pirkstus apčurāt. Bet vai tu apzinies, ka nākamās paaudzes tevi sauks par kolaboracionistu?” „Lai iet,” piekrita Ojārs Vācietis, „Lai sauc par kobrali... Tas ir, par kolibra... Nu, es gribēju teikt, par kobraci...” „Nu, ātrāk ātrāk piekrīti!” partijas sekretārs sāka zaudēt pacietību. „Man tur aiz durvīm vēl piecdesmit tādi kā tu gaida.” „Kolabri... Tfu!” nospļāvās Ojārs Vācietis un aizgāja.

Vasara
Reiz Latvijas prezidente Vaira Vīķe-Freiberga savā Jūrmalas Rezidencē pulcēja ap 30 rakstniecības pārstāvju. „Mēs varētu Rīgā rīkot starptautiskus intelektuālus un rakstniecības forumus ar neformālu nosaukumu Rīgas rudeņi,” ierosināja Vaira Vīķe-Freiberga. Ap 30 rakstniecības pārstāvju priecīgi māja ar galvu. “Latvijai jākļūst par garīgās pievilcības punktu Eiropā un plašāk,” sacīja Vaira Vīķe-Freiberga. Ap 30 rakstniecības pārstāvju neiebilda. „Pašiem rakstniecības pārstāvjiem ir jābūt aktīvā dialogā, lai vienotos par būtiskākajiem savas nozares izaicinājumiem un mērķiem,” Vaira Vīķe-Freiberga sāka zaudēt pacietību. Ap 30 rakstniecības pārstāvju izbailēs saskatījās. Tikšanās beigās tika paziņots par Vairas Vīķes-Freibergas uzņemšanu Rakstnieku Savienībā.

Praids

Var diezgan droši konstatēt, kurā brīdī šis vārds ienāca latviešu valodā uz palikšanu – 13. jūlijā masu medijos izskanēja paziņojums: „23. jūlijā, Rīgā pirmo reizi Latvijas vēsturē notiks geju, lesbiešu un biseksuāļu pasākums Rīgas Praids 2005.” Pāris dienas vēlāk jau pavisam ierasti bija paziņojumi par to, ka tā vai cita organizācija „apņēmusies nepieļaut geju praidu” utt. Aizgūts no starptautiski lietotiem geju un lezbiešu gājienu apzīmējumiem, angliski šis vārds nozīmē pašcieņu, lepnumu, arī labāko skolnieku klasē („Pēterītis ir mūsu lepnums”) un lauvu baru. Nevajag aizmirst arī šī vārda izcelsmi no latīņu pozitīvi noskaņotā pro. Praidisti jau pēc definīcijas ir drīzāk par nekā pret. Pašlepnums šajā gadījumā nozīmē to, ka homoseksuāli cilvēki nekaunas par savu piederību un ir lepni iet līdzās tādiem pašiem kā viņi. Jau vēlāk, kad šādi gājieni kļuva par tradicionāliem un pat rituāliem pasākumiem, praids nostājās līdzās tādiem jaunvārdiem kā reivs vai pārtija, kas savu nozīmi iegūst, pateicoties jaunai sociāli psiholoģiskai parādībai. Tas emocionālais piesātinājums, kas raksturīgs publiskam geju gājienam pilsētas ielās, acīmredzot, nav salīdzināms ne ar ko citu un ir pelnījis jaunu apzīmējumu. Te gan jāpievērš uzmanība tam, ka jebkurš spēcīgs jaunvārds ar laiku apaug ar pārnestām nozīmēm un veido atvasinātus terminus. Tā jebkas, kas savā fīlingā atgādina praida laikā izjusto saviļņojumu, var tikt nosaukts par praidīgu. „Vakar bija praidīgs koncerts!” „Baigi praidīgi nopeldējāmies!” „Es uz skolu vairs neiešu! Tur ir galīgi nepraidīgi!” Savukārt novecojušo un jau par smieklīgiem padarīto prozit un priekā vietā drīz vien mēs ar pašcieņu teiksim viens otram „Praidā!”