Made by Ilka [entries|archive|friends|userinfo]
kostantējumi

[ website | My Website ]
[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

Es beidzot gibēju pateikt kaut ko jauku par savu Omīti [Dec. 13th, 2022|01:40 pm]
[Tags|, , , ]
[ir |asaraini]
[apkārt |Elvis Presly]

Pieņemot, ka šo tik un tā lasa praktiski mazāk par iedomājamo cilvēku skaitu vispār, vēlējos padalīties ar savām izjūtām precīzi 5 gadus pēc momenta, kurā mana mīļā Omiša aizceļoja pretim zvaigznēm.

Tā pa īstam viņai bija tikai viena dimanta frāze: "Katrai lietai ir sava vieta".
Šādā metodē es apguvu perfekcionismu, kas palīdzēja uzšūt padsmit kāzu tērpus citiem, kas savu dzīvi svētā laulībā laimīgi (un arī reālistiski) dzīvo joprojām.

Frāze, kurai tolaik pievērsu maz uzmanības: "Dievs ir Liels", - ietekmi sajutu pavisam nesen, iepazīstinot savus bērnus ar reliģiju un dzimšanas dienu svinībām (apvienotā kārtā). Jāatzīst, ka senais sauklis "kas ticīgs, tas nav māņticīgs" Latviešu folklorā un ikdienas dzīvē nu nemaz neiet kopā. Tas ir tāpat kā mēģināt agronomiju statistizēt un reliģiozēt līdz melu izskaušanai tādā līmenī, ka pat viengadnieks un divgadnieks zina, ka Ziemassvētku vecītis/Santa Klaus/Ģeduška Marozs (vai kā viņu vēl mēdz dēvēt) ir fikcionāls kapitālisma tēls a) vīrietis ar garu bārdu 2) sarkanā halātā 3) un ar dāvanu maisu.

Laikā, kad mēs atkal dzīvojam kara ietekmes zonā, ir ļoti grūti melot bērnam un meģināt viņu apmānīt, lai tikai izpatiktu viņa iegribām un tūlītēji piepildītu visas kvēlākās vēlmes.

Ēdiens ir ēdiens, rotaļlietas ir rotaļas ar lietām, svētki ir dažādi un katros no tiem ir atšķirīgas tradīcijas, toties realitāte ir īsta, fragmentāra un jau nākošajā sekundes simtdaļā top cita traktējuma vēstures pagrieziens.

Ir kļuvis daudz vieglāk atzīt, ka pēdējie pieci gadi ir veltīti sērām par otro lielāko zaudējumu. Ir izmēģināts teju viss, lai sirdī un prātā iestātos miers. Lai atkal pasaule sadotos rokās un vienotos kopīgā gaismas ceļā.

Nav pat jāņem rokās lāpas, svecītes, šķiltavas, cigaretes, skaliņi vai aizliegtu grāmatu lapas iekuram... nav jābeidz ilgoties pēc skaistuma, ko dienu no dienas noārda jaunatne.

Tā ir mūsu izvēle par perspektīvu - skatīties no augšas, apakšas, centra, nomales, frontāli, sānskatā, profilā vai kosmosā - galvenais ir atvērt acis, prātu un lietot visas maņas kopā (ja vien kovids Jums to nav liedzis).

Dzīve ar nepilnvērtīgu uztveri var šķist ļoti sadrumstalota un samākslota, kamēr māksla ar elementāriem izteikmes līdzekļiem kā ogle, papīrs, zīmulis un krāsiņas - atstātas vien bērnudārznieku un Mākslas skolu un akadēmijas studentu rokās. Mēs katrs taču joprojām spējam uzrakstīt zīmīti sev tuvam cilvēkam uz lapiņas: "aizgāju uz bibliotēku, būšu pēc brītiņa" [kamēr izlasīšu "Ulisu" vienā dienā, kā tas ir aprakstīts]. Taču es ļoti šaubos, vai kādam ir izdevies to resno "Ulisa" grāmatu tiešām izlasīt 24h laikā. Tas arī netiek pieprasīts.

Mūsu sarunas ar Omīti pa telefonu reizēm arī ievilkās uz vairākām stundām un sniedzās diezgn dziļi filozofijas pamatnostādņu virzienā. Viņa mēģināja mani pierunāt dzīvot labāk, nekā esmu darījusi līdz šim. Un katrs viņas veiktais manevrs manas dzīves kvalitātes uzlabošanā noslēdzās ar diezgan nekonsekventu iznākumu.

Tikai ar laiku mēs redzam mūsu mirkļa lēmumu patieso nozīmi. Tikai šai rezultātu apkopošanas metodei ir savi + un - . Būtu diezgan muļķīgi tos vienmēr savienot kā baterijas lukturos, jo īstā dzīve ir tāda, kāda tā ir konkrētajā laikā un telpā, tāpēc identiskas shēmas nedarbojas pat teorētiski vienādi, bet diametrāli pretēji un/vai variabli.


Paldies, Omiša, ka Tu biji tik fantastisks cilvēks un mēģināji palīdzēt jebkuram, kas bija nonācis dzīves krustcelēs!
Katrs no Taviem mazbērniem mīl Tevi pa savam.

Un šoreiz es pateikšu pilnīgi godīgi: Omiša, man Tevis ļoti pietrūkst! Es vēlos atkal sapņos dzirdēt Tavu balsi kā līdz 1980.gadam to dzirdēja Tavi draugi, kolēģi un ģimenes locekļi. 50 gadu jubileja bija "ļoti dārgi" svētki. Tālākās jubiles reizes jau vispār nebija prognozējamas, bet tuvinieki kaut kā vienmēr gandrīz uzminēja, ko Tu vēlies (jo Tavas ikdienas instrukcijas dzīvei bija vieglas un vienkāršas - ieklausies otrā cilvēkā un pavaicā, ko viņš pats tiešām vēlas un tikai tad dodies tērēties). Tā mēs zinājām, par ko Tu priecāsies un kas būs tas, ko labāk nedāvināt nevienam un nekad.

Paldies, ka vienmēr vismaz mēģināji mani aizstāvēt (pat brīžos, kad jau bija skaidri redzams, ka nupat ir sākusies kārtējā "vētra ūdensglāzē")!
Un piedod par visu to, kas palicis starp rindiņām it kā pateikts un kam laikam jābūt noklusētam arī citādos aspektos, jo tas skar mūs visus personīgi tik un tā.

Vēl nedaudz es paklusēšu, tikai apmērm mēnesi +/-. Taču ilgstoša runas spēju neizmantošana man ir pat apgrēcīga rīcība, jo es slēpju savu talantu.

Omiša nekad nevēlētos, lai kāds no mums būtu speciāli nelaimīgs, - viņa vēlējās, lai ir svētki, lai ir prieks, lai visi ir kopā, dzied dziesmas un dalās savos aizraujošajos piedzīvojumos, kuriem nekad nebija nojaušams prātam aptverams fināls. Jo dzīve ir pārsteigumu pilna - un nav tā, ka mēs tos brīnumus radām tikai paši.

Paldies Tev par visu: kas biji Tu, kādus Tu darīji mūs un kādu piemēru rādīji saviem apkārtējiem!

Patiesā cieņā,
Tava otrā no vienīgi 2 mazmeitām,

Ilze

https://youtu.be/ttuVUynl5SU https://youtu.be/utNP004ZroQ

https://youtu.be/jlzciSSWqmY

https://youtu.be/roWltBQ51Zs
linkpiemetināt

Kaut kāds Ilzes mistisks stāvoklis telpā. [Jan. 26th, 2021|05:21 am]
[Tags|, , , , ]
[ir |nav saprotams]
[apkārt |In between reality and dreams - Low vs Diamond - life after ]

Ir 4:33 no rīta.
Ilze piecēlās jau pirms stundas.
Viņa nesaprot, - kas ir noticis? -

Viņa (Ilze pati) domā savādas domas. Tad viņa sāk rakstīt. Viņa izdomā uzrakstīt vakar neatrasto vēstuli Andrejam tajā Ilzes aploksnē, kuru Viņa Pati it kā Ilzes, Eduarda, Annas un Jūlija vārdā ir uzrakstījusi Andrejam Filipam Ziemassvētkos.

Kaut kāda apburtā loģika sanāk.

Un te nu Ilzes gars noraustās: vajadzēja taču paēst. To es gāju darīt uz virtuvi. Bet tā kā Ilzei atkal ir to "Brūno šķidrumu diēta", viņa nesaprot, ka, padzeroties tikai kafiju, kas 50:/50 ir dalīta ar karstu ūdeni ir tikai = uz pusi atjaukta vakardienas kafija. Nu labi, tagad:

Ilzei tiešām jāiet uz virtuvi, lai paēstu. Jo viņa reti ēd vispār, reti guļ un daudz strādā - daudzi to ir pamanījuši un tagad ir pienācis laiks sākt laboties.

Ir pl.4:39 pēc Rīgas laika Āgenskalnā. Ilzei briesmīgi rūc vēders, bet viņa, saprotot, ka tagad Baltajā kastē pa labi (tajā, kurā kāds ir iespraudis balto apgaismojumu) ir jāsaliek visas (absolūti visas Annas rotaļlietas), vairs nezina, kas ir kas?

Nē, nu labi. Es jau varu vēl skaistāk to visu sakārtot. Galvenais, lai visi visu uzreiz neatklāj.

Martas kleita guļ Ilzei tagad klēpī, jo Ilze no pleca, kur tas svilināja plecu, to novietoja pār kājām kā dvieli, kas nosedz gurnus no priekšpuses.

- Aizkadra balss - Ilzes vēders tik skaļi norūcas, ka ir jāiet ārā no šīs Zilās istabas uz VIirtuvi, lai paēstu kaut ko.

Dodamies.

Vēl tikai Ilze pirms patiesas aizdošanās ir aizpildījusi tos apkārtējos lauciņus - viņa paskatās aiz muguras un saprot, ka Tur neviena nav. Tikai Anna guļ gultiņā pa kreisi no manis un kaut kā savādi sapnī elpo.

Pa labi ir Ievas dāvātā zaķīša rotaļlieta, kas Annai tā patīk.
Pa kreisi ir Annas-Tantes mīļākā glāzīte no Eduarda dzīvokļa.

Atkalk tas vēders rūc.

Ilze atkal neēdīs speciāli, jo viņai ir diēta. Viņa uzskata, ka ir par resnu, nemaz nezinot, cik konkrēti viņa šobrīd sver. Sajūta ir uz 50+, iespējams ap 60kg īstenībā. Un ja tā padomā - nu vajadzētu būt ap 62-64kg.

Nu reizēm savu faktisko svaru ar īsteno ir ļoti grūti salīdzināt. Jo nav zināms, cik sver patiesi Dievišķas dvēseles un gari, kas vienmēr ir ar mums.

[[[[[[[Tā nu sanāk, ka Ilze ir nočakarējusies 5min, lai neaizietu uz tualeti pa-fekalizēt - pasēdēt uz poda]]]]]], bet tā vietā kaut ko pierakstījusi tādu svarīgu Sviesta Cibā.

Ilzīt, mīļo!

Šī ir reāla dzīve reālā laikā. Un ja Tu pati nesaproti, kas ir kas, tad Es noteikti esmu Tava vecmāmiņa - jā, Broņislavas gars ierunājās! Jā, Mārīte, arī mazā Mārīte ir tepat... Viņa patiesībā visu laiku tikai guļ tajā mazajā gultiņā no Tevis pa kreisi aiz muguras un sapņo. Sapņo par Tavām nesakarīgajām domām un rīcībām.

Kurš gan vēl, ja ne pati Ilze varētu saprast šo situāciju.

Reizēm ir tik sarežģīti. It sevišķi, ja tie teksti plūst aumaļām.

Viss, ppietiek sēdēt pie datora * Ilze nodomāja, atcerējās, ka jau rīt pl.00:00 sāksies viņas vārda diena (27.janvāris iestāsies faktiski pēc 4:56 min 26.janvāris 2021.gads (Anša vārda diena, kaut kāda saistība ar kora ceļojumu un Jutu - to, ka viņa ar karstas eļļas aplietu kāju guļ netālu no manis telpā pa kreisi un skatās/neskatās, kā es ar to čali kopā rīvējos). Tā, šo ainu mēs reāli atcerēsimies konkrētāk mazliet vēlāk - Omīte noelsās istabā mazās Annas gutiņā.

Ilze pieceļas un iet, jo nu jau drīz būs par vēlu domāt, ko darīt ar tik rūcošu vēderu. Ejam uz Tualeti un atstājam tur visus savus nevajadzīgos šķidrumus/cietumus no iekšienes.

Ilze vēlreiz augšā pielabo laiku no 4:58 uz 5:00 un iegūst vēl liekas divas minūtes.

Viss saskan.

Ir jāiet.

Ilze piecelsies: paņems balto Martas kleitu un noliks kaut kur konkrēti - piemēram, uz tās baltās kastes, kurā būs visādas rotaļlietas, kas patiesībā ir citu cilvēku dāvanas. Jo balta krāsa vienkārši apzīmē to, ka tas ir labs. Kleita ir nepabeigta un Ilze apdomā savu rīcību. VIņa uzskata, ka rī Martas (oriģinālās Martas Plaudes kleita) ir jāpbeidz un jāizlabo, kas nu tur ir noticis.

Tā, Ilze būs pietiekoši atpūtusies tad, kad viss šīs būs sakārtots kaut kā sakarīgāk...

Un strādāt Ilze sāks ap (īss skatiens pulkstenī - 5 : 03) 5:15.

Pašlaik tiešām uz Labierīcībām.

Patiesībā Ilzei visu laiku galvā skan Annas Kristas dziesma - Neszmani - Nezvani man vēl...

Tieši tik juceklīgs ir Ilzes prāts.

Ar labunakti!

Visiem Jauku dienu!

Ilze Katrīna Meženiece

RĪga, MĀrupes iela 5-18, LV-1002

Nez, kāds tiešām būs tik jocīgs, lai man atrakstītu īstu ar roku rakstītu vēstuli kā Ziemassvētku vecītim?
{Ilze steidzami veic izlabojumu dzīvokļa numurā - Tēv iekrācas tik skaļi no blakus istabas, ka to Te var dzirdēt} - labojums ir 18.dzīvoklis. Oriģinālais dzīvoklis ir zem cita numura 0:8:18:24? 26? 2? 25?

Nē, nu šis Ilzes prāts ir kolosāls! Vispār neko nevarēs saprast.

Lai tik raksta un turpina Rakstīt kaut kādam Ziemassvētku vecītim, kur viņa rūķītis Dūņītis ir kaut ko samuldējis internetā.

Lai nu paliek tie stiķi pie malas un Anna neiet pie Striķiem lēkāt uz Vidējo istabu, bet tāpat kopā ar Ilzi dodas tālāk.

Ilzei reāli sāk skaidroties prāts - to pat var just, kā saslēdzas atpakaļ visi smadzeņu centri.

Viņa taču reāli iedzēra to kafiju!

Un nu, 5:10 ir tā sajūta kā tad, kad viņa pirmo reizi iemīlējās Ulviņā... Urtān! Ne jau Tavs Tēvs man ir vajadzīgs! Tu pats esi manā galvā un kaut kā tur jocīgi reaģē ar tiem pārējiem!

Man patīc tikai Tu pats!

Tu esi Narciss... reāls. Pats sevi aplūko visādos veidos un tik priecājies vai arī bēdājies.

Ulvis, starp citu, man nesen bija atrakstījis e-pastu, lai es kaut kā nepieminot viņu savā Cibā. Vai arī kaut ko tādu...

Nu es daudz par to Ulvi domāju.

Kas tur tāds liels? - Ilze vispār domā daudz un nopietnas domas par dzīvi un nāvi ikdienā.
[paraustījās Ilzes kreisā kāja, kā šūtu ar šujmašīnu].

Pag, kur gan vispār ir mana šujmašīna. ? ? !!! Es reāli nezinu. Zinu, kur ir Omes šujmašīnas rāmis, bet pati mašīna? - Kur ir Omes, Lielās Omes šujmašīna?
Droši vien tur, kur to atstāju.

Es sāku rakstīt tik ātri tāpēc, ka pēkšņi man galvā tas caurums no zoba ir kaut kāds tā kā portāls, tā kā multene...

Ilze krēslā novēršas no datora.

Ir jau 5:14.

Kad tad tā Ilze vispār ies strādāt un uz kurieni?

Kas atkal ir jāsakārto?

Kur atkal ir kaut kāda šaize notikusi?

Nu re, Te Tu strādā, Ome! Te tu vienkārši strādā! TU sēdi pie kompjūtera (bļāviens, Ilze datoru par kompjūteru tik ilgi nav saukusi!)

Bet te vajadzēja būt Tavai šujmašīnai un reāli taisīt Tomam to apsolīto žaketīti!

Nu re, Tomam būs jauna žakete.

Ilze to pati uztaisīs.

Bet šoreiz godīgi, ja? - jā, labi. Pilnīgi godīgi.
Pateiksi paldies viņam par to, ka Iemācīja mīlēt sevi un iedosi to Jauno žaketi viņam tieši rokās. Jo viņš par "Šāda trika nostrādāšanu ir vienkārši pelnījis Jaunu ža-ke-tī-ti!" ŽANETE Jaudzema, Gremde * bāc reāli neatceors viņas sakaru. VI Bija tur tā nozīme: es viņu Redzēju uz ielas kaut kur pie Uzvaras parka. Tur ir saistība - = starp mani Eduardu un Martu un Žaneti - Jaunzemi - Gremdi, kas tagad ir Žatene Gremde.

Tur tie cilvēki ir tā saputrojušies kā pūdercukurā.

O, tagad, tikai tagad beidzot pieslēdzas tas smaguma centrs galvā, kas atrodas trešās acs vietā. Tas, starp uzacīm un nāsīm, uz pieres un starp galvas mataino daļu. Ilzei tur pat ir tāds kā punktu tukšums, jo to klāj ļoti plāna āda.

Re, jau 5:21.

Kas par palagu sarakstīts.
linkpiemetināt

Speciāli Ulvim - ekskluzīvi [Jan. 25th, 2021|02:27 am]
[Tags|, , ]
[ir |Elegants]
[apkārt |Pirmā ekslemplāra noraksts]

To man deva
To man lika
To no DZĪVES
ES NEŅĒMU

TABLETES

ES NEŅĒMU TABLETĪTES
TĀS MAN ĻAUNU NODARĪJA
linkpiemetināt

ULVIM mūsu četrpadsmitajā satikšanās dzimšanas dienā 10/11/07/2019 [Jun. 24th, 2019|09:47 pm]
[Tags|, ]
[ir |slīcināt bēdas Likteņupē]
[apkārt |Placebo - Bosco MTV Unplugged 19/08/2015]

Paldies arī Madarai Nīgalei

userinfoulvs un userinfodecembris  - paldies par visu!

Paldies par priekiem un bēdām!

Paldies par to, ka bijāt ar mani!

Tagad eju lūkoties Likteņupē un, nevis slīcināt atslēgas, bet varbūt sevi?

Varbūt pat tikai pēdas? Nē, visu uz visiem laikiem.

Paldies par atmiņām...

"Man pieder viss, kas ar mani ir noticis" /Aleksandrs Čadarainis/
link

navigation
[ viewing | most recent entries ]