| Es beidzot gibēju pateikt kaut ko jauku par savu Omīti |
Dec. 13th, 2022|01:40 pm |
Pieņemot, ka šo tik un tā lasa praktiski mazāk par iedomājamo cilvēku skaitu vispār, vēlējos padalīties ar savām izjūtām precīzi 5 gadus pēc momenta, kurā mana mīļā Omiša aizceļoja pretim zvaigznēm.
Tā pa īstam viņai bija tikai viena dimanta frāze: "Katrai lietai ir sava vieta".
Šādā metodē es apguvu perfekcionismu, kas palīdzēja uzšūt padsmit kāzu tērpus citiem, kas savu dzīvi svētā laulībā laimīgi (un arī reālistiski) dzīvo joprojām.
Frāze, kurai tolaik pievērsu maz uzmanības: "Dievs ir Liels", - ietekmi sajutu pavisam nesen, iepazīstinot savus bērnus ar reliģiju un dzimšanas dienu svinībām (apvienotā kārtā). Jāatzīst, ka senais sauklis "kas ticīgs, tas nav māņticīgs" Latviešu folklorā un ikdienas dzīvē nu nemaz neiet kopā. Tas ir tāpat kā mēģināt agronomiju statistizēt un reliģiozēt līdz melu izskaušanai tādā līmenī, ka pat viengadnieks un divgadnieks zina, ka Ziemassvētku vecītis/Santa Klaus/Ģeduška Marozs (vai kā viņu vēl mēdz dēvēt) ir fikcionāls kapitālisma tēls a) vīrietis ar garu bārdu 2) sarkanā halātā 3) un ar dāvanu maisu.
Laikā, kad mēs atkal dzīvojam kara ietekmes zonā, ir ļoti grūti melot bērnam un meģināt viņu apmānīt, lai tikai izpatiktu viņa iegribām un tūlītēji piepildītu visas kvēlākās vēlmes.
Ēdiens ir ēdiens, rotaļlietas ir rotaļas ar lietām, svētki ir dažādi un katros no tiem ir atšķirīgas tradīcijas, toties realitāte ir īsta, fragmentāra un jau nākošajā sekundes simtdaļā top cita traktējuma vēstures pagrieziens.
Ir kļuvis daudz vieglāk atzīt, ka pēdējie pieci gadi ir veltīti sērām par otro lielāko zaudējumu. Ir izmēģināts teju viss, lai sirdī un prātā iestātos miers. Lai atkal pasaule sadotos rokās un vienotos kopīgā gaismas ceļā.
Nav pat jāņem rokās lāpas, svecītes, šķiltavas, cigaretes, skaliņi vai aizliegtu grāmatu lapas iekuram... nav jābeidz ilgoties pēc skaistuma, ko dienu no dienas noārda jaunatne.
Tā ir mūsu izvēle par perspektīvu - skatīties no augšas, apakšas, centra, nomales, frontāli, sānskatā, profilā vai kosmosā - galvenais ir atvērt acis, prātu un lietot visas maņas kopā (ja vien kovids Jums to nav liedzis).
Dzīve ar nepilnvērtīgu uztveri var šķist ļoti sadrumstalota un samākslota, kamēr māksla ar elementāriem izteikmes līdzekļiem kā ogle, papīrs, zīmulis un krāsiņas - atstātas vien bērnudārznieku un Mākslas skolu un akadēmijas studentu rokās. Mēs katrs taču joprojām spējam uzrakstīt zīmīti sev tuvam cilvēkam uz lapiņas: "aizgāju uz bibliotēku, būšu pēc brītiņa" [kamēr izlasīšu "Ulisu" vienā dienā, kā tas ir aprakstīts]. Taču es ļoti šaubos, vai kādam ir izdevies to resno "Ulisa" grāmatu tiešām izlasīt 24h laikā. Tas arī netiek pieprasīts.
Mūsu sarunas ar Omīti pa telefonu reizēm arī ievilkās uz vairākām stundām un sniedzās diezgn dziļi filozofijas pamatnostādņu virzienā. Viņa mēģināja mani pierunāt dzīvot labāk, nekā esmu darījusi līdz šim. Un katrs viņas veiktais manevrs manas dzīves kvalitātes uzlabošanā noslēdzās ar diezgan nekonsekventu iznākumu.
Tikai ar laiku mēs redzam mūsu mirkļa lēmumu patieso nozīmi. Tikai šai rezultātu apkopošanas metodei ir savi + un - . Būtu diezgan muļķīgi tos vienmēr savienot kā baterijas lukturos, jo īstā dzīve ir tāda, kāda tā ir konkrētajā laikā un telpā, tāpēc identiskas shēmas nedarbojas pat teorētiski vienādi, bet diametrāli pretēji un/vai variabli.
Paldies, Omiša, ka Tu biji tik fantastisks cilvēks un mēģināji palīdzēt jebkuram, kas bija nonācis dzīves krustcelēs!
Katrs no Taviem mazbērniem mīl Tevi pa savam.
Un šoreiz es pateikšu pilnīgi godīgi: Omiša, man Tevis ļoti pietrūkst! Es vēlos atkal sapņos dzirdēt Tavu balsi kā līdz 1980.gadam to dzirdēja Tavi draugi, kolēģi un ģimenes locekļi. 50 gadu jubileja bija "ļoti dārgi" svētki. Tālākās jubiles reizes jau vispār nebija prognozējamas, bet tuvinieki kaut kā vienmēr gandrīz uzminēja, ko Tu vēlies (jo Tavas ikdienas instrukcijas dzīvei bija vieglas un vienkāršas - ieklausies otrā cilvēkā un pavaicā, ko viņš pats tiešām vēlas un tikai tad dodies tērēties). Tā mēs zinājām, par ko Tu priecāsies un kas būs tas, ko labāk nedāvināt nevienam un nekad.
Paldies, ka vienmēr vismaz mēģināji mani aizstāvēt (pat brīžos, kad jau bija skaidri redzams, ka nupat ir sākusies kārtējā "vētra ūdensglāzē")!
Un piedod par visu to, kas palicis starp rindiņām it kā pateikts un kam laikam jābūt noklusētam arī citādos aspektos, jo tas skar mūs visus personīgi tik un tā.
Vēl nedaudz es paklusēšu, tikai apmērm mēnesi +/-. Taču ilgstoša runas spēju neizmantošana man ir pat apgrēcīga rīcība, jo es slēpju savu talantu.
Omiša nekad nevēlētos, lai kāds no mums būtu speciāli nelaimīgs, - viņa vēlējās, lai ir svētki, lai ir prieks, lai visi ir kopā, dzied dziesmas un dalās savos aizraujošajos piedzīvojumos, kuriem nekad nebija nojaušams prātam aptverams fināls. Jo dzīve ir pārsteigumu pilna - un nav tā, ka mēs tos brīnumus radām tikai paši.
Paldies Tev par visu: kas biji Tu, kādus Tu darīji mūs un kādu piemēru rādīji saviem apkārtējiem!
Patiesā cieņā,
Tava otrā no vienīgi 2 mazmeitām,
Ilze
https://youtu.be/ttuVUynl5SU https://youtu.be/utNP004ZroQ
https://youtu.be/jlzciSSWqmY
https://youtu.be/roWltBQ51Zs |
|