| Ar Dievu, tiksimies sapņos! |
[Nov. 13th, 2022|04:15 am] |
| [ | ir |
| | pēc niknuma lēkmes | ] |
| [ | apkārt |
| | Galvā - Instrumenti - Mēs tiksimies gaisā | ] |
"Ar Dievu, tiksimies sapņos" ir mans atvadu sveiciens.
Kāds man te nesen ieteica piecērties ticībai. "Okei" - teiktu mana meita. Varam jau pievērsties, bet sadzīve ir un paliek tāda, kādu to diktē vīrusu gaita.
Slimojam nemitā. Es, šķiet, kopš vasaras nogriezšanas 29/30.septembrī, tā īsti vesela neesmu jutusies vairāk par nedēļu kopumā.
Un tad man arī zāles apnkina lietot, jo no tām kļuva arvien sliktāk. Tad es katoļu garā pabadojos un ķermenis sāka reaģēt adekvāti.
Tad sākās mana psiholoģiskā rehabilitācija 3.novembrī un... kopš tā laika medikamenti atkal strādā uz otru pusi - viss, kas teorētiski ir domāts uzmundrināšanai, mani nomierina un atslābinātāji mani vēl vairāk uzvelk.
Kad lietoju B grupas vitamīnus, sākumā bija tiešām forši. Magniju ik pa laikam. Un viss normalizējās.
Bet tagad dažas dienas man ir jau stabili spiediens ap 130/140 uz 80/85 un pulss ap 80-125. Varētu padomāt, ka es visu laiku nodarbojos ar sportu. Tomēr grīdu beršana, bērnu nēsāšana pēc vannas no virtuves uz istabu - tas taču nav pielīdzināms smagai fiziskai slodzei, bet IR!
Iesaku pamēģināt tiem, kuriem nav bērnu, kā ir patrenēties par viņiem rūpēties .
Tas vispār nebija tas, ko es vēlējos pateikt - galvenā doma bija tajā, ka spīts man noteikti dod daudz vairāk iekšējās enerģijas un motivācijas, nekā mīlestība un vēlme kādu iepriecināt. |
|
|
