| Bez cēliem mērķiem nav jēgas kustēties |
[Jun. 17th, 2018|02:20 am] |
Pa dienu izkrāmēju tik daudz drēbju, ka tik un tā gribēju domāt tikai par studēšanu.
Tā nu sanāca, ka bakalaura darba kulminācija sakrita ar iepriekšējās krīzes apogeju (dīvaini, ka nekad šajā pārnestajā nozīmē nelieto tiešo apzīmējumu - perigeju). Līdz ar to vēlāk izdzirdot teicienu, ka visi "vadībnieki mācās par bezdarbniekiem", nespēju iedomāties vēl precīzāku savas ne-profesijas formulējumu. Turklāt manā laikā mūs visus cītīgi mācīja kļūt par darba ņēmējiem un izmantot valsti pēc pilnas programmas. Tas šķita tik absurdi, jo darba devēja perspektīva tika aplūkota tik minimāli, ka labākā alternatīva privātā biznesa fiasko gadījumā bija kļūt par kāda liela, vēlams starptautiska uzņēmuma zobratiņu un mierīgi plūst līdzi visiem citiem (slīkstošajiem).
Pašlaik ir pilnīgi skaidrs, ka šis kārtējais ekonomiskās izaugsmes burbulis drīz vien eksplodēs. Latviešu lepnums, patriotisms vai personīgās varas apzināšanās šogad būs tādās debesīs uzkāpusi, ka atslābums būs jūtams ap Ziemassvētkiem, vai varbūt pat jau Adventa laikā. Un šādos brīžos mēs visi kļūstam pārāk labticīgi, ievainojami un pārmērīgi bažīgi.
Par politiskajiem gājieniem, ja godīgi, vispār nav vēlmes izteikties, toties pastudēt diplomātiju - tas vismaz būtu labs manu 17 žakešu pielietojums.
Otra studiju jomas izvēle būtu Telpiskās attīstības plānošana. Jā, jā, tehniski man ar arhitektūru, vides dizainu un urbāno telpu un reģionu attīstību nav it kā nekāda sakara, toties kā man patīk plānot. Plānot, saskaņot, pārplānot, diskutēt un skepticēt, bet beigu beigās, izlavierējot starp vairumu šķēršļu un viedokļu labirintiem, panākt pozitīvu rezultātu kopējā ilgtspējīgā labuma vārdā. |
|
|
