[Most Recent Entries] [Calendar View] [Friends View]
Sunday, September 16th, 2007
| Time | Event |
| 10:45a |  lielībnieki bija pārklājušies ar cietu virsmu, jo to spožās aproču pogas bija no friča dārgumu kastītes, bet dziļāk vēl lielajā lādītē bungalo tipa apmetnē knosījās paresnas radības, kas ar domas spēku kustināja beirutas apmetnes labās rokas un tad es pamodos diženā sapnī un krūmi pacēlās gaisā ar kaimiņu gudrības zaru uz palodzes un neviendabības garenās piedurknes mani atbaidīja jau pa gabalu. man bija divas dažādas iegansta ābeces un tās es lasīju abas vienlaicīgi, lai gan abas, tās dažkārt bija atšķirīgas un domas raisījās, lai atrastu jauno, lika dažādas kombinācijas un nelika man lasīt balsī, jo ar gaismas piedurknēm uz bazara gudrības pievienoto daiļavas amatniecības garīgumu un domas skrēja pa pavirši gaistošu ļaunuma varavīksni un dusmas atviegloti nepiedienīgā stājā gudroja, vai laimes pievemšanas namamāte ir gudri sastapusies ar saviem laimes gudrības saistībām, bet es nevarēju doties tik tālu savā iemaukta laimes klaigās un dusmoties tas nebija manos spēkos, jo ar gaismas staba palīdzību nomodā palikušie ir divtik laimes apkakāti un ar guošas krāsām es našķus šķērmā gandarījumā biju uz valodas paklupis un nevaru vien sagaidīt, kad manas piepampušās acis būs ar labu gammas patversmi izdibinātas un nevarēs laimi sakost zobos, lai tas lielais gambīts, kas ar gaismu cīnas, lai tas vienmēr būtu man pretim un kur palika lielās iedvesmas kārtas, kas ar gudru ziņu bija manas iekšas savandījušas un tagad gaida kad gudrons uzrūgs un varēs to lietot ar lielo koka karoti. |
| 10:50a |  bet citi dzīvnieki nebija tik ultimatīvi un gaidīja ilgāk par pārējiem, jo dusmas pāriet parasti ātri un tad es traucos dzīvot, jo nav laika pievērst uzmanību nesvarīgām lietām un tik ātri skrienu pāri taustiņiem ka vajaga sagribēties antispārnu vienā brīdī , bet to nevar atļauties, jo gaismas vāli šķērēs sauli un es izgrabējis pastnieks ar savu kaulu auļoju pa sētsvidu un gribu būt lēnāks, jo nevaru panākt, bet tad tur arī laime šķidrāka un tad esnevaru izlemt un izšķirties, bet tas nkas, jo gaisma ir visur vienāda, ja stāv paēnā un gudro, kuras rokas labajam pirkstam ir ties'bias rādīt uz mājām, bet tad attopos no senaizmirstas patiesības un pilnām zobu starpām rīta omletes un desas gabaliņu skrienu uz vilcienu, lai atgrieztos no turcijas, kur pavadīju savu medus mēnesi un aizsūtīju mammai īsziņu, ka esmu atpakaļ un sieva droši vien aizsūtīja savai mammai un tētim, bet kad es pamodos nākamajā rītā ar laulības gredzenu uz pirksta, tad es jutos saistīts un man bija lielāks spēks iet meklēt darbu, jo man bija parādījies iegansts darīt visu, kas vajadzīgs, bet diemžēl man kā šīs histērijas apzinājušamies cilvēkam šis impulss būs modificēts, jo nevar jau dzīties pakaļa aizejošai dienai, tik ātri neviens nevar kustēties vienmēr kādu stundu vai divas nokavēsi ar parasto lidmašīnu lidojot bet ja ar reaktīvo tad visi putni nobīsies no tā baismīgā trokšņa un sūtīs smskas ar ziņu, ka brauc baisulis un ka visiem tagad jābaidās un jāpasargā aizejošā diena, tāpēc reaktīvā ļotene arī nav izeja, bet tikai ieeja jaunās nepatikšanās. |
| 11:04a |  gaisma pieklauvēja pie maniem logiem, ciku nu man viņu bija piezvaniet grāmatvedim apjautājieties, pavaicājiet pēc cedelēm, pabučojieties iedodiet dunku pa nierēm izgrieziet liellopam mēli, tās paliks zila vitrīnā, bet vismaz zivis vairs nemoka mazā akvārijā, tāpēc es izvēlos niecīgās cāļu akniņas, lai attīrītu savu sirdi no plastmasas rotaļļietām un kādu radziņu ar magonēm un otru tādu pašu ar sezamu un tad iet uz gaiļezera mežu sēdēt priedē augstu un kakāt lejā, kā tas krīt, tad noteikti nokrīt uz kāda atvāzta vinila, kas griežas un izdod stenienus bet jaunais pulks jauniešu ar biksēm kā karā un stenciliem lieliem un kamuflažētie pieķer mani melos un es jau nākāmā brīdī atsakos no viņu palīdzības jo esmu sapinies melos un atrodos kādā no gaiļezera palātām es nezinu, ko te ārstā varbūt onkoloģiju vai gatavo ārzemju spiegus es iestājos tajā arodbiedrībā, kas cīnās pret padomju varas paliekām cilvēku apziņās un tāpēc tai savienība no eiropas padpoļņas piešķīra lielu finansēju tādu kā stipendiju, bet tagad katram jāsavāc kredītpunkti un jāsūta noslepkavoto armijas ģenerāļu ģimenes bildes garā pavārmākslas grāmatā iespiešanai atkal par kādu mistisku naudu, kas paceļ inflāciju, katra indivīda personīgo izpeļņu, kaitē melnajai ēnu ekonomikai un drostaliņas tagad bizenē pa rīgu metāla bizbizmārītēs un brillēs pa visu seju kā tādas lidmašīnas pilotes bez priekšējā stikla kad vējš pūš, tad vaidziņš atsedzas un sāk drebēt, tur jebko var iebāzt piecpadsmit sērkociņus kopā sasietus ar kaprona diegu, kādu pagarāku burkānu ar visu zemi ne mizotu ne svētītu, kā arī biktstēva garo zeķi, kas ar aproču pogām nedraudzējas, tāpēc krāj sevī sīpolus un tos aiztikt nevajag, jo jaunais laicīgus nāk ar saviem banānu kariem un smagā metalurģija izplešas katrā lielākā pilsētā un maitā cilvēku plaušas, bet tas nekas, jo apziņas jau drumstalās vāļājas netīru ezeru krastos ar pavērtām mutēm un bolainām acīm kā olaines farmakoloģiskās rūpnīcas saberztās klozepāna tabletes tagad izskatās koki pret apvārsni un tos ar savu trajektorijas vēju noslauka lielu cilvēku roku kustības, kas sēž pretim vērmaņparkam skonto mājā un paspiež roku rokeriem no apvienības free hawks kas ir liktenīgās radības un šķērso ielu piesardzīgi, jo no ādas gatavotos portmonē un maciņos sīknaudai ir iebirzis kāds balts puteklis par ko ņem ciet bez mājiena un bez jebkādām papildkājām būs miera laikā jāiet trenēt savas karamākslas iemaņas, kas j au tik ilgos gadsimtos mūsu senčus ir tirdījušas un nevar vien sazīmēt manas mutauta garīdzniecības atvairāmās piedurknes, jo ar beirutas kaligrāfiju manas nomītās pastalas ir tas pats kas lsd marka tikai vēl kancerogēnākas bet tas jau nav primārais, lai gan es nezinu, es tagad ieslēdzos plašākā hierarhijā, kur gadsimts ir niecība, bet cilšu kari tūkstošiem gadu un bruņu uzlabošana tad jau tiešām mēs ejam un ārkārtīgu triecienu, kas piesakās izdzīvot? |
| 10:43p |  zilā tundrā saujas sauc pēc alejas un alvejas ziede sauc pēc krematorija, bet godam pavadīts laiks atsit saules pinumam iekšas un drosme pazūd pret padebesi, kā no rīta es iznācu, tā izkrīt plastikāta logi pret ielu un klimpa ir ziliem dūnu spilveniem sasistiem priekiem un plaukstām un liesmām un nedodiet dievs divas vienādas iesmas un gudrības logā pazuda draugi ar prieku pa māju skraidīja laupītāji līdz daudzmaz klaigājošas ainas izbeidza radīt drumstalu likstas un daudzi piebrieduši nošmulēti... prieks par ķermeņu silto dabu un gurgstošiem ezeriem starp kājām, kas ar aukstu roku manas pieres sindromus noņēma pret lielajiem ieganstu mežiem un dobumiem, lai ar daudzgadu plaisu paliktu iemalkojam malku un durstīgas iepirkuma somas darīja manas gandraījuma konvejiera līnijas un beidzās ar gurdenu balsi un dusmas ar tik cilindrisku padebešu samtu maitu lijas sadzina kapsētā, lai daudz maz un daudz daudz, bet izrādās tikai ar piekabi un diviem avārijas luksaforiem maitas palika uz paplātes un es piekabināju tik savvaļas durstīguma savvaļas un nepiekāpīgas dainu skapja maršs tad uzradās un nogāzās, jo ar staba galā izperētu omleti nevar notriek samsofala šoferi, kad tas izkāpis mīzt, tad mīz taisnā līnijā, jo tas ir vispareizāk |
| 10:50p |  kartonā izmīcītas acu zāles un pilieni paliek tikai divām dienām, tad tie aptur kādu stāvlaukumu un pieslēdzas kastrētai laternai, lai pret rītu mundrā solī, galvu turot galvgalī un kājas rietam sagatavotas un nevienmērīgi apautas grimdamas un klizmas nē pagaidiet es klīdu kājas klīsdamas un tad jau dada jau dam dam kaut kur pret gaisu es jau pret vēlo vakara gaisu esmu ar spalvām krūtīs un tuša kur izlija tur es bērnu ieņēmu un durvis atvērās un es izkritu pa logu pa palodzi pavārtījos ak es jau bezdelis esmu un tagad sitiet mani ar pletni nu jā tagad sākas baisas atskaņas un domas lejā skrien pa stenderi un skrituļdēļa lamināts ir pielicis lūpas pie atspulga, lai ar karstu sirdi biezpienu sadalītu un nevemtu uzreiz visas iegarenās stacijas un kitekat paciņas paliktu neskartas pret rītu, jo tas labi izliksies kādā modes skatē un liemas izdobs caurumu sienā un gaidīs pret vakaru darīšanu lietu bet atnāks tikai vēss liedags un noliks drumstalās sagraztu gliemežvāku un vēl divdesmit tūkstošus medūzu |
| 10:57p |  biezais kaproniņš izdila pret sauli un dabūja dūrienu acī ar adatas galvu, tas izrādījās nāvējošs triks trīssimt vietējiem iedzīvotājiem, ko padomju vara sodīja ar nāvi sālsraktuvēs bez gaisa trīs stundas un visi bija pagalam un palika tikai trīsdesmit bērni vieni bez skala un uguni dabūja no dieviņa sūtņa, kas bija ieradies, lai ieslidinātu kukuli vietējam gubernatoram, kura daiļās amata māsas dabūja pa galvu un tagad raugas vai nebūs ko darīšanas vērtu dabūt pāri jūrai ar resno kuģi vai dumpinieka slavu, kuras garenie stādi daunīšiem ar respiratoru gulbīšiem iemauktiem un dubltiem aģentiem, kuru parikmahera dimants ir izbijis no maltiem Dubultiem, bet dzintara krelles nebija no maniem iemauktiem tik tālu attālinātas, lai tas visiem iepatiktos un dumības drumslās gaidītu nātres, kas ar partizāna spilvenu maisa gudrības zobam krāsu un tad pindzelē kūtruma nārstu un ūsas izaug par apvijušos krāgu un durstigas paliek maigās ananāsa bumbas ar liedaga attēlu azotē un nevienmērības domstarpību, kuras galvenais ierocis ir māsas nāsis un daiļskanīgas pretlikumīgas un domās bagātas bet ne tik savdabīgas, kā gribētos ieminēties testamentā un cementēt gruzīnu vīnu ar gaismas kūļiem tik bagātīgiem kā maijas kūles vīra stīvums ar gultas palagu un durstīgu pinceti, bet es nevaru saturēt plaukstā visu ībli (ēbeju) |
| 11:07p |  kukurūzas kuldīga izdīga no piena un radās tik daudz siena, ka varēja pabarot visu piebalgu un par palikušo naudu nopirkt gabalu siera, kura mazajās redelēs bija iemitinājies dievs un kūla tik tālāk dzelteno masu līdz dzima ķīnieši vesela jūra un tad dzima japānas jūra un visi okeāni pamodās kā pēc liela dzerstiņa un nevarēja manas kājas savaldīt, jo muskuļi bija kļuvuši tīri un varēja tikai izstiepties, bet ne sarauties un gandarījuma bezkrāsainā acu gumija bija tikai ar rauduvieti salīmēta gangrēnas sindikātā, kuras gaismas pariktes bija un palika un izbija un saliecās un gudrons tam pateicās un nemierā izglāba savas ierindnieka laivas, lai ar lielo spēka armādu laistu klajuma grādus manās māsas peklēs raudzīties un nevarēt gaismas klaidoni labuma gabaldarbā iemantot, bet dusmas ir tik nepieradinātas iesma galā, ka ar taifūnu nevar manas prieka mājas aizdambēt kā rokas notrīc un es tajās guļu, bet uz akvareļa krāsas gambīta rudesn nolaidies uzpildīt snaudu |
| << Previous Day |
2007/09/16 [Calendar] |
Next Day >> |