| |
[28. Aug 2018|09:51] |
Sadūšojos finally. Un tieši sadūšojos parunāt ar savu zemapziņu.
Atkāpei. Viendien pie masiera ierunājos par savilkumiem vēderā. Viņš amata sava lepns, atmeta pārējo ķermeni un koncentrējās uz vēderu. Lika man atkal un atkal just stindzinošās sāpes tos sprindzinot “Cel kāju, nē, liecot celī..”
Pēc nedēļas prasa atrādīt. Viņš dod savas pavēls, bet es nekustos, nevaru, smejos un saku, ka bail. Bail just stindzinošās sāpes. Tā bija mana taustāmā atjēga par to, kas notiek.
Kad beidzot sadūšojos sprindzināt muskuļus, sāpju nebija.
Bet svarīgākais bija pieredzēt paralīzi, nē!, bēgšanu, sevis aizsardzību jau zināmo sāpju nojautā, kontroles zudumu pār savu ķermeni. Es nereaģēju uz savu saprātu.
Atgriežoties. Tātad lūdzu vakarā zemapziņu sazināties ar mani. Lai rāda gaismu manu raibo neirožu cēloņiem.
Un pamodos ar atbildi. Ļoti tēlainu, bet man saprotamu un skaidru.
Draudzene aizrāvās ar suņu frizēšanu. Es pie viņas bieži viesojos, tieši todien pie vinjas nonāca jauns dabas bērns - dzīvespriecīgs kucēns bumbulītis. Spalva gara un mīksta, likās kā katra friziera sapņu piepildījums. Bet frizēt viņš jāved uz speciālu vietu. Pieteicos būt līdzās, jo jutu saikni ar mīksto spalvu mākoni. Te mēs nonākam uz sausas, putekļainas zemes laukuma. Visapkārt lieli krātiņi, līdzās spēcīgi, izstīdzējuši sporta dogi un viņu saimnieki. Tiklīdz esam uz paaugstinājuma, kur norisināsies frizēšana, visu uzmanība tiek pievērsta mums. Saimnieki steidzīgi ieved savus suņus krātiņos, jo viņu niknums kļūst nevaldāms. Būri tiek noslēgti, apvīti ar ķēdēm, uzlikta slēdzene, bet suņu niknums, redzot bumbulīti, aug nebeidzamā progresijā, tie laužas ārā, grauž metālu, atslēgas; acis gail, siekalas šķīst uz visām pusēm, rejas kļūst arvien naidīgākas un dzīvnieciski ārprātīgākas.
Laiks pazuda. Nezinu, cik ilgi noburts raudzījos šajos naida un dusmu žokļos; līdz modinātājs mani izrāva.
Kas paliek pienainā bērnā, kurš pieredzējis tik masīvu pret sevi vērstu dusmu izvirdumu? |
|
|
