| |
[1. Aug 2013|12:43] |
|
Makaroni nav dzīvē manā ēdiens. Ne olu, ne graudu, ne spaghetti, ne ravioli, ne tortellini, ne frescas, ne seccas, ne citas pastas. Jo 13 gadu vecumā, Stabu un Brīvības stūrī pusbadā esot, 10 minūtes pēc tam, kad noriju, negremojot, puskatlu šo brīnumu taisītus po flotski, atvēmu tos visus vannasistabas izlietnē, tādā pat paskatā kādā tie bija stāvējuši katlā. Vien te viņi stāvēja ar atvemtā smaku, bet es stāvēju pilnība traumatizēts. Līdz kāds mūs savāca. Pēcāk domāju, cik labi, ka ir kāds, kurš savāc. Pat, ja cilvēkam par to samaksāts. Bet makaronos joprojām jūtu vēmekļu smaku. Un jo dārgāk, eksksluzīvāk tie saražoti un pagatavoti, jo absurdāki tie liekas. |
|
|
