| Sapnis vasaraa. |
[28. Jan 2011|23:58] |
Nezinu ne pilseetu, ne valsti. Pilseeta salikta no gaishaam celtneem un trauksmainaam ielaam. Bet vieta shoreiz nebuutiska, buutiski, ka, lai pasleeptos no pamatiigas lietus gaazes, iemaldiijos kaadaa izmeeru zinjaa grandiozaa celtnee. Kaa iemaldiijos, taa nogurums kjermeni novaardzinaaja un miegs pie zemes vilktinj vilka. Paarlaidu vien peedeejiem speekiem acis paar teelpu. Tumsha, tuksha telpa, melnaakajaa stuuri viegli nojaushams un tomeer nepaarprotams staaveeja un peec manis luugtinj luudzaas sarkans samta diivaans. Novilku dreebes un veel pirms iemigu, atskaartu, ka daljai istabas nebija grieztu.
Kad pamodos, pie sienas pamaniiju pieslietas trepes. Uzmetu uz muguras kreklu un gaaju luukot, kurp taas ved. Nonaacu uz starpjumta, augshup no kura veda veel vienas trepes. Pievarot taas, nonaacu uz iistaa jumta - plashas terases ar burzmu satrauktu cilveeku. She ieraudziiju arii sauli, kas praatam atdeva dziiviigumu. Steigshus sapratu - iespeejams, shie ljautinji mani guljam veerot vareejushi, gribeeju atkal nokaapt lejaa, lai paarliecinaatos, bet telpa bija saakusi mainiit dimensijas. Smagie akmens muuri biidiijas, veel nesen tukshaa telpa veeras ciet - slaani pa slaanim. Tad arii man apskaidrojaas, par ko taa burzma un cilveekos trauksme. Redz, kaads esot shai namaa ienaacis un savaa nogurumaa vecajaaas, aukstajaas akmens blukju sienaas siltumu un maajiigumu - shiis celtnes dveeseli saskatiijis - un nu - taa modusies. |
|
|
