who cares

6. Augusts 2005

13:13 - vēls brokastu laiks. augusts.

visvairāk man domājas naktīs. es gan nezinu, vai vislabāk.
naktīs, kad viss šķiet lielāks, bet tu pats mazāks, un liekas, ka neviens tevi neredz.
tā pat kā tu neredzi citus. tumsā man ir visdrošāk. ērti.
un es atkal redzēju murgus.man šķiet, ka vajag iemācīties tos izmantot. pārāk daudz es tajos redzu tos, kas man ir apkārt. un pārak daudz pēc tam notiek arī dzīvē.
es maz no tiem atceros, bet to, ko atceros, ilgi nevaru aizmirst.

(Gloomy sunday, with shadows I spend it all
My heart and I have decided to end it all
Soon there'll be prayers and candles are lit, I know
Let them not weep, let them know,that I'm glad to go)

tai baltajai sētai viņpus palodzes ir nobirusi krāsa.
beigusies mana melnā kafija (es atkal dzeru kafiju,kā vienmēr, kad kļūst aukstāks)
šodien tik viegli spiežas klaviatūras taustiņi.
un pat neliekas savādi, ka garumzīmes šamai ir uz Alt pogas.
pēdas ieritinātas aukstajā gaisā.

(Dreaming
I was only dreaming
I awake and I find you asleep and deep in my heart
Dear...
Darling, I hope that my dream hasn't haunted you
My heart is telling you how much I wanted you)

vakar saudusmojos par cilvēku iedomu un ieciklēšanos.
sausmojos, jo viņi redz tikai vienu, to, ko viņi grib redzēt.
bet patiesībā ir vairāk.. un vajag arī domāt, nevis tikai egoistiski skatīties uz notikumiem no savas lodžijas un sakrustotām rokām bubināt.katrai rīcībai ir savi iemesli un tās izraisītāji. bet tos visus jau nevar redzēt un zināt. tāpēc..
kāpēc tik reti kāds iedomājas, ko viņš darītu tā otra vietā?

(Gloomy Sunday
It's absolutely gloomy sunday
Gloomy Sunday)


nepiederam, bet esam.
un tas ir visbrīnišķīgāk.

14:40 - for tonight I will be by your side but tomorrow I will fly

āra līst.
un ir savādi tas, cik viegli ir pēkšņi atkal atgriezties pie cilvēkiem, kuri ļoti ilgi dažādu (esnezinukāpēc) iemeslu dēļ ir bijuši prom no manas dzīves.

---------------
sadusmojos uz māsu
sasodīts
---------------

līst. kailām pēdām šogad vēl nav peļķes bradātas.
man laiskošanās vel nav nonesusi brokastu traukus lejā uz virtuvi.

17:44

kad ausīs klaigā samtaina čaboņa
tad tie nav tikai taureņi vēli.

varbūt, ka tā ir dzīve.

22:37

Sāksim jaunu dzīvi uz vientuļas betona salas ar elektrības stabu un dažām vārnām uz vadiem. Kā divi noguruši ledlauži ielauztiem dibeniem gulēsim liedagā blakus tukšajām alus pudelēm.
Tikai reizēm jāpastiepj un jānocērt rokas, kas sniedzas pret mums no grimstošime kuģiem, jāatin kāda pudelē atpeldejusi zīmīte, pēdējie sveicieni sievai un bērniem ar šaušalīgām pareizrakstības kļūdām.
Taču no izmestajām mantām nekā daudz nenoderēs- naktīš, kad alū slīkstošā sala grižas uz riņķi, no tās tik noskalots viss, kas nav pienaglots, piesiets un iepinies jūraszālēs.
Paliekam vidū apķērušies, kopā savītiem dūmeņiem, laizām tos kā priecīgi pūdeļi. Katra buča pārvērtīsies neaizmirtsulītē salas apķēzītajā krastā, un astoņos rītā dziedās sirēnas balsī. Un tad mēs iesim uz darbu.

/jaunā dzīve//k.vērdiņš/
Powered by Sviesta Ciba