dzīvsudrablapsa

Braucot pa šoseju aiz Juglas ir vienmēr skaistas un ļoti atšķirīgas panorāmas katrā ceļa pusē. Ziemā vienā pusē bija ledus, bļitkotāju un dzelzceļa tilta ansamblis, otrā dzeltenu salmu garās līniju spēles ar debesīm, zilajiem kokiem un ezera ledu. Tur vienmēr iestājas tāds mirklis, kad dzīve parādās platekrānā. Šodien braucu un dzelzceļa tilta pusē spalvu mākoņu saulrietā radīja viegli izsmērēta pasteļu zīmējuma iespaidu, bet, palūkojoties uz ezera pusi, uzreiz apstājos, jo tur uz rozīgi violeto debesu un ūdens fona melnu, nelielu putnu milzīgs spiets satuvinājās un attālinājās, pārvietojās uz visām pusēm, veidojot ritmiskas figūras, līdz aizlidoja tālumā.
Burvīgas ir papeļu pūkas, kuras vējš saveļ lielākos un mazākos bumbuļos. Es drošvien iešu uz kino skatīties to 3d filmu par pūcēm, neskatoties uz to, ka tur nekā jēdzīgam sižetam līdzīga drošvien nevarēs atrast. Spalvas, putekļi un gaismas stari, uzķēros. Ziedonis rakstīja vienā epifānijā, ka ceļš no cilvēka uz cilvēku ir pa atspulgiem, ne tiltiem ejams; tā laikam visur, trauslais un skaistais mēdz atspulgot viens otru.