dzīvsudrablapsa

"Seskos" ir bezgala jauki. Pabarojām bites, Arnolds man pat lika taustīt, kurā stūrī ķermenīšu siltums, celt nost sedziņas un likt sadurstītās paciņas ar kandiju - pūdercukura un ziedputekšņu masu (es arī mazliet panašķējos, nepatika tikai vērmeļu pēcgarša). No sākuma ļoti baidījos, bet tomēr to izdarīju un jutos ļoti lepna par sevi. Arvim viena bite ielidoja mētelī un pazuda. Viņam nācās izģērbties, un bite atradās iepinusies šallē.
Lauki vispār ir diezgan apdzīvoti. Lai gan viss sasnidzis, un ceļu no automašīnas, ko atstājām pie tuvākajiem kaimiņiem, nācās ilgi brist, nākdami ievērojām visvisādu dzīvnieku pēdas, spiras un nograuztas mizas (man pat šķiet, ka redzēju lāča pēdas. Lāči tur arī ir nākuši). Cūkas ļoti cūciski bija uzrakņājušas gan piekalni, gan pie lejas dīķa, bet starp bišu stropiem mētājās jenotsuns ar pārgrauztu rīkli. Vēl kādas gleznas otrajā pusē atradām divus tauriņus ziemas miegā.