dzīvsudrablapsa

ak! šī nu ir viena neprātīgi skaista aktrise, un ziniet, patiesībā viņa studē mākslas vēsturi un filosofiju, uz ekrāna nokļuva nejaušības rezultātā un neplānojot arī tur atgriezties. man patika filma - psihiloģiski tīrā aktierspēle, rāmā stilistika, kas [pēc pēdējā laikā daudz atskatītās 50to 60to gadu pārstilizācijas] likās tik neuzbāzīgi dabiska un laba. filma ir par klosterī augušu bāreni annu, kas drīzumā grasās nodot zvērastus, lai kļūtu mūķene. pirms tam viņa apciemo vienīgo radinieci - tanti vandu. no tantes anna uzzina, ka patiesībā viņa ir ebrejiete un tikusi nosaukta par idu. vanda ir tiesnese, kas piecdesmitajos gados nostiesājusi uz nāvi vairākus politiski apsūdzētos; viņa ir skarba, emocionāli atturīga, smēķē un dzer pie stūres, pārguļ ar tikko iepazītiem vīriešiem un pret radinieci nejūt ne pienākumu, ne interesi. taču viņa tomēr nolemj sagādāt idai pirms kļūšanas par mūķeni iespēju uzzināt patiesību par ģimenes vēsturi. kopīgie meklējumi atklāj gan vandas sen noglabātās sāpes, gan citus gana sarežģītus vainas un pāridarījumu tīklojumus; jo vairāk zināšanu par sevi un pasauli ārpus klostera ida iegūst, jo sarežģītāka ir viņas izvēle. palikt šajā netīrajā ārpusē (pretēji mūķeņu baltajiem galdautiem, pie tantes viss ir drupačām un pelniem nobārstīts), kurā tomēr ir pagātne. vai atgriezties drošībā un šķīstībā, kur tomēr ir pārmērīgs klusums. vai iepazīt dejas un vīriešus. vai izvairīties no tantes kļūdām. abu aktrišu saspēle ir lieliska, un  pat klāt neesoši tēli tiek saistoši ieskicēti (idas māte bērnībā izgatavojusi vitrāžu kūts logam, lai govīm priecīgāk). ļoti patīkams kino, jā.