Kaut kad cibā bija (nebija?) runas par to, kā izpaužas mansplaining, un šis man šķiet tāds aizkustinošs paraugs. Žaņa Grīvas priekšvārds literatūrzinātnieces Ingrīdas Sokolovas atmiņām par karu, kur viņa bija padomju armijas gvardes vecākā leitnante.
"Lasot šo darbu mēs it kā starp rindām dzirdam pašas autores balsi, kas mums kautrīgi saka: "Lūdzu, tādu es redzēju briesmīgo karu pret hitlerisko Vāciju. Tāda es biju kara sākumā, un tāda es kļuvu kara gaitā. [...] Es darīju to, ko atļāva mani sievietes spēki un toreizējais saprāts, cenšoties visu veikt pēc vislabākās sirdsapziņas. Neprasiet no manis vairāk! [...]""
Jo, nu, nav jau tā, ka viņa priekšā būtu vesels manuskripts atmiņu pirmajā personā, ko varētu citēt, vai ne, jāieliek kautrīgā balsī sacīti vārdi viņas mutē.